Jēkabs Kazaks (1895–1920) – gleznotājs, viens no latviešu klasiskā modernisma izveidotājiem, kura daiļrades centrālā tēma ir pirmā pasaules kara latviešu bēgļu traģiskais liktenis. Gleznā „Bēgļi” (1917, LNMM) Kazaks vertikālā gleznas formātā iekļāvis vienas bēgļu ģimenes figūras, kas reprezentatīvi pārstāv visu kara piemeklēto tautu.

Helēna Tangijeva-Birzniece (1907–1965) ir viena no nozīmīgākajām personībām Latvijas baleta vēsturē. Karjeras sākumposmā viņa bija tehniski spoža baletdejotāja – viena no pirmajām baletdejotājām, kura pārstāvēja Latvijas baletu Rietumeiropā. Viņa bija horeogrāfe, kura vienlaikus respektēja klasisko mantojumu un izprata laikmeta tendences, pedagoģe, kura izskolojusi vairākas Latvijas baleta zvaigznes un kuras skola atstājusi lielu iespaidu uz vairākām 20. gadsimta vidus Latvijas baleta paaudzēm. Savās horeogrāfijās Helēna Tangijeva-Birzniece veiksmīgi interpretēja arī latviešu tautas dejas mantojumu un bija viena no pirmo Deju svētku virsvadītājām, tādējādi ietekmējot Latvijā populāro tautas dejas ansambļu kultūru.

Valtera Capa (1905–2003) izgudrotā un „VEF” ražotā foto minikamera „Minox” (1937–1942) ir pasaulē pazīstamākais Latvijas dizaina piemērs. Tā ir ne tikai pasaulē mazākā, bet arī 20. gadsimta 30. gados pilnīgi jaunas modifikācijas fotokamera ar vairāku principiāli jaunu tehnoloģisku ideju īstenojumu. „Minox” ir ne tikai tehnoloģiski inovatīvs, bet arī dizainiski kvalitatīvi atrisināts produkts ar elegantu izskatu. Turklāt tika izstrādāts pilnībā nokomplektēts zīmols „VEF Minox Rīga”, kas sevī ietvēra paša produkta kvalitatīvi atrisināto funkcionalitāti un dizainu, kameras grafisko identitāti, piedāvāto aksesuāru komplektu, kā arī kameras pārdošanas reklāmas plakātus un citus materiālus.

Tautas podniecība Latvijas teritorijā ilgstošākā laika periodā izkopta galvenokārt divos Latvijas novados – Latgalē un Kurzemē, taču tikai Latgalē tā saglabājusies līdz mūsu dienām un veido vienu no spilgtākajām Latvijas tradicionālās kultūras zīmēm. Latgales podniecības stilistiskais diapazons ir ļoti plašs, ietverot gan stadiāli jaunāku, barokāli krāšņu izrotājuma tehniku (īpaši māla svečturiem, svilpauniekiem, krūzēm, šķīvjiem), gan stadiāli vecāku minimālismu krāsas (melnā jeb svēpētā keramika) un rotājumu izvēlē; tas balstīts arheoloģisko izrakumu materiālos.

Regīnas Ezeras (1930–2002) romāns „Zemdegas” (1977) ir reizē spilgts sava laikmeta dokumentējums, reizē pārlaicīgu tēmu un raksturu ietērpums krāšņā un vietumis īpatni sirreālā naratīvā, jo, tēlojot smalkas dvēseliskas vibrācijas, liela nozīme ir sapņiem un vīzijām. Šajā romānā Ezera savu tradicionālo rokrakstu papildinājusi ar fantāziju un humoru, ieturot gradācijas no vieglas ironijas līdz parodijai un groteskai, kā arī izvedusi romānu no līdz tam stabilās reālpsiholoģiskās prozas tradīcijas. Romāns latviešu literatūrā izceļas ar Ezeras uzdrīkstēšanos romānu pavērst kā vēstījumu ne tik daudz par Mūrgali un tās ļaudīm, bet par autores attiecībām ar literatūru un romāna tapšanas beletrizētu versiju.

Vizma Belševica (1931–2005) ir 20. gadsimta hroniste. Tieša un nesaudzīga savā izpausmēs. Un vārdos. Kā pati teikusi – tieši un acīs. Nerēķinoties ar sekām. Un uzticīga vārda spēkam. Cikla „Laika raksti” krājumā „Dzeltu laiks” (1987) atdzīvojas dažādu vēstures laikmetu balsis, kas no pagātnes, sasaucoties ar dzejas tapšanas laiku, uzdeva jautājumus, kas bija nesaudzīgi gan pret varu, gan varai pakļautajiem. Izmantojot pagātnes alūzijas, dzejnieces balss bija vērsta tagadnē, vēsturei kļūstot par mērauklu gan cilvēku godīgumam, gan nodevībām un kompromisiem.

Jāzeps Grosvalds (1891–1920) – klasiskā modernisma ievadītājs Latvijas mākslā un nācijai būtisku tēmu atveidotājs kara un politisko krīžu posmā. J. Grosvalda no 1916. līdz 1917. gadam akvarelī, guašā, temperā un eļļā gleznotā darbu sērija „Strēlnieki” (ap 70 kompozīciju) ir plašākais un mākslinieciski augstvērtīgākais latviešu strēlnieku cīņu atainojums vizuālajā mākslā.

Gleznotājs Ģederts Eliass (1897–1975) savā agrīno gadu glezniecībā pārbauda visus 20. gadsimta sākuma „ismus”, radīdams virkni gleznieciski spožu darbu, kas iekļaujas mūsu klasiskā modernisma zelta fondā, visvairāk izceldamies kā fovistiski intensīvās, spilgtās un kontrastainās krāsu valodas meistars. Tomēr jau 20. gadu otrā pusē Ģederts Eliass glezniecībā sevi deklarēja kā pārliecinātu reālistu, un tāds viņš palika līdz mūža galam, saglabājot nemainīgu arī interesi par lauku dzīves tēmām, kuras risināja ar pazinēja skatu visai skarbi, allaž gleznieciski bagāti, temperamentīgi, pat dramatiski.

Režisora Rolanda Kalniņa (1922) filma „Četri balti krekli” (1967 ), kas padomju laikā bija pazīstama ar cenzūras uzspiesto nosaukumu „Elpojiet dziļi…”, ir īpašs gadījums gan kultūras kanona kontekstā, gan Latvijas kino vēsturē vispār. Blakus mākslinieciskajām kvalitātēm, kas filmai nodrošina pilntiesīgu vietu kanonā, tai ir arī savs ļoti sarežģītais liktenis, kas kā ūdenslāsē sakoncentrē stāstu par radošu cilvēku attiecībām ar padomju laiku ideoloģisko sistēmu.

Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa (1877–1962) prozā dominē mīlestības tēma, taču to caurvij 20. gadsimtam raksturīgās vēsmas, kas viņa darbos aktualizē eksistenciālas problēmas. Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu, ko veidoja sentimentālas un dramatizētas sižetu līnijas, atklājot cilvēka nozīmīgāko jūtu mainīgo dabu dzīves eksistences dažādībā, kas spēj gan celt cilvēku pāri ikdienai un pašlabuma meklējumiem, gan graut dzīves un garīgi izdedzināt mīlestības jūtu skartās sirdis un attiecību būvētos tiltus. Jāņa Jaunsudrabiņa devumu literatūrā var vērtēt kā reizē emocionāli smalku, reizē eksistences skarbuma skartu virtuozu valodas gleznojumu, kas iemūžināts Jaunsudrabiņa sarakstītajos tēlojumos, stāstos, romānos un dzejā.