Režisora Rolanda Kalniņa filma „Četri balti krekli”, kas padomju laikā bija pazīstama ar cenzūras uzspiesto nosaukumu „Elpojiet dziļi…”, ir īpašs gadījums gan kultūras kanona kontekstā, gan Latvijas kino vēsturē vispār. Blakus mākslinieciskajām kvalitātēm, kas filmai nodrošina pilntiesīgu vietu kanonā, tai ir arī savs ļoti sarežģītais liktenis, kas kā ūdenslāsē sakoncentrē stāstu par radošu cilvēku attiecībām ar padomju laiku ideoloģisko sistēmu.
Filma „Četri balti krekli” Latvijas kultūras vēsturei ir svarīga divos aspektos. Pirmkārt, tas ir izcils mākslas darbs, kas apliecina Latvijas kinoprofesionāļu spēju uztvert sava laikmeta pasaules kino tendences. 20. gadsimta 60. gadu sākumā vairākās Eiropas valstīs jaunās paaudzes kinematogrāfisti sajuta nepieciešamību attīstīt un mainīt kinovalodu, sekojot revolucionārās brīvības garam, kas ik pa laikam uzliesmoja dažādās sabiedrības grupās. Varbūt pirmoreiz līdzšinējā cilvēces vēsturē tik liela nozīme tika piešķirta tam, ko domā un jūt tieši jauni cilvēki, kuri nupat tikai ienāk „pieaugušo pasaulē”. Tā radās pasaules kinovēsturei svarīgi „jaunie viļņi” Francijā, Čehijā un citās valstīs (piemēram, franču režisoru Žana Lika Godāra, Fransuā Trifo un Alēna Renē, čehu režisora Miloša Formana un Veras Hitilovas vai poļu režisora Andžeja Vajdas filmas), un Rolanda Kalniņa filma apliecina, ka šāds „jaunais vilnis” būtu bijis iespējams arī Latvijas kino.
Taču te stājas spēkā otrais aspekts – Latvijā kā toreizējās Padomju Savienības republikā jebkurai brīvdomībai bija īpaši grūti izlauzties cauri ideoloģiskās sistēmas rūpīgi konstruētajām „slūžām”, kur katra radoša izpausme tika pakļauta slēptai cenzūrai. Filma „Četri balti krekli” ir viens no spilgtākajiem piemēriem šādai mākslinieka cīņai ar varu. Ironiski, ka filmas sižets gandrīz burtiski ilustrē šīs nevienlīdzīgās attiecības un demonstrē šķēršļus, ko jauns un radošs cilvēks sastop savā ceļā, līdz ar to filmas autori pārgalvīgi riskēja, pravietojot arī sava darba likteni, un viņiem diemžēl izrādījās taisnība.
Filmas „Četri balti krekli” galvenais varonis ir telefonu montieris Cēzars Kalniņš, kurš no darba brīvajā laikā sacer dziesmas un muzicē kopā ar draugiem izveidotajā ansamblī „Optimisti”. Tomēr padomju sistēmā jebkuras radošas izpausmes, ko mākslinieks gribētu piedāvāt plašākai publikai, piemēram, koncertos, tiek uzskatītas par darbu ideoloģiskajā frontē, tāpēc vienmēr rūpīgi jāpārbauda, vai dziesmu teksti neslēpj kādus „nepareizus”, padomju ideoloģijai neatbilstošus zemūdens akmeņus. Šādiem nolūkiem ir izveidota speciāla tarifikācijas sistēma un visādas ekspertu komisijas, kuras rūpīgi analizē jaunradītos darbus un, kā filmā redzams, uzskatāmi demonstrē, cik absurda ir vēlme kontrolēt radošo brīvību. Līdzās tam filmā atklājas arī visos laikos aktuālais paaudžu konflikts. Šajā pretnostatījumā filmā dzirksteles šķiļ „vecie” – Anita Sondore (aktrise – Dina Kuple (1930–2010)), kura pirmā pievērš uzmanību Cēzara dziesmām, un Jaunatnes audzināšanas darba komisija, kurai piemeklēti dažādi, pat anekdotiski tipāži – un „jaunie” – pats Cēzars, kuram pat nav oficiālas muzikālās izglītības, un viņa draugi, starp kuriem ir gan jauneklīgi maksimālisti, gan arī konformisti.
Līdzīgi kā Cēzara Kalniņa dziesmām, klājās arī filmai „Četri balti krekli” – sižetā iešifrētā pastāvošās sistēmas kritika bija tik acīmredzama un pārgalvīgi precīza, ka ikviena no instancēm, kam bija jākontrolē filmas tapšana, uz šo atmaskojumu reaģēja pilnīgi paredzami, pieprasot dažādus labojumus, skaidrojumus un precizējumus. Kinozinātniece Inga Pērkone (1966) pat izpētījusi, cik precīzi sakrīt filmā dzirdamie komisijas locekļu spriedelējumi ar tiem, ko reālajā dzīvē Rīgas kinostudijas Mākslas padomes sēdēs dabūja noklausīties Rolands Kalniņš un viņa kolēģi. Galu galā filmai tika uzspiests neitrāls nosaukums „Elpojiet dziļi…” un tā tika nolemta nemanāmai pazušanai – nevis oficiāli aizliegta, bet noklusēta, nenodrošinot filmai pilnvērtīgu repertuāra dzīvi kinoteātros un nepublicējot recenzijas.
Nav nekādu konkrētu dokumentu, kas liecinātu par nosaukuma maiņas iemesliem. Ticams, ka „Četri balti krekli” nederēja tāpēc, ka dziesmā ar šo nosaukumu teksts visai drosmīgi un ironiski runā par sirdsapziņu un principiem, ko nevar mainīt kā kreklus, jaunu uzvelkot tad, kad „priekšniecībai jāiet rādīties”. Savukārt vārdu savienojums „Elpojiet dziļi…” nāk no paša Cēzara Kalniņa dialoga ar Anitu Sondori, kur tas izskan kā varoņa ironija par to, ka „nekas īpašs jau nav noticis, nevajag uztraukties”.
Filmas muzikālais slānis ir atsevišķi vērtējama Latvijas kultūras bagātība, ko veido Imanta Kalniņa (1941) sacerētās dziesmas ar Māra Čaklā (1940–2003) vārdiem. Neskatoties uz to, ka pati filma tika noklusēta, filmas dziesmas kopš filmas tapšanas laika dzīvo savu patstāvīgo dzīvi jau vairākās paaudzēs. Kalniņa dziesmu pirmatskaņojums notiek jau 1967. gada septembrī Liepājā, „Pūt, vējiņi” estrādē, un tās piesaka kā mūziku no jaunās filmas, kam pirmizrāde gaidāma nākamā gada sākumā. Vēlāk, kamēr filmu nerāda, dziesmas izplatās magnetofona lenšu ierakstos un Imants Kalniņš ar savām grupām tās spēlē savos koncertos, cik nu viņam tādi ir atļauti. Filmas izcilība ir arī aktieru saspēlē – piemēram, Cēzara loma ir viena no spilgtākajām virsotnēm aktiera Ulda Pūcīša (1937–2000) kinokarjerā, apliecinot viņa spēju dzīvi un aizrautīgi iemiesot sarežģītu, bet principiālu un godīgu raksturu.
Tomēr laika distance rāda, ka vismaz šajā gadījumā „taisnība ir uzvarējusi” – divdesmit gadus pēc pirmizrādes, Atmodas laikā 80. gadu beigās, filma atguva savu īsto nosaukumu un tika demonstrēta plašai publikai. Tas saistāms ar to, ka 1980. gadu otrajā pusē visā Padomju Savienībā notika iepriekš aizliegto filmu pārskatīšana un vairumā gadījumu atzina, ka aizliegumam nav nekāda pamata un filmas var mierīgi rādīt skatītājiem, kuri, protams, ar lielu interesi metās skatīties „aizliegtās filmas”.
2017. gadā, kad filmai „Četri balti krekli” aprit 50 gadi, filma krāšņi un precīzi iekļāvās režisora Rolanda Kalniņa 95 gadu jubilejas svinību kontekstā. Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu studijā „Lokomotīve” izveidota filmas atjaunotā kopija, konsultējoties ar režisoru Rolandu Kalniņu un operatoru Miku Zvirbuli (1937). Restaurētās kopijas pirmizrāde brīvdabas seansā Rīgas Doma dārzā 2017. gada jūlijā izvērtās par plaši apmeklētu un īpaši emocionālu notikumu, krāšņi iezīmējot filmas „Četri balti krekli” jaunās dzīves sākumu.
Kristīne Matīsa
Filmu „Elpojiet dziļi…” („Četri balti krekli”) bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.