Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa (1877–1962) prozā dominē mīlestības tēma, taču to caurvij 20. gadsimtam raksturīgās vēsmas, kas viņa darbos aktualizē eksistenciālas problēmas. Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu, ko veidoja sentimentālas un dramatizētas sižetu līnijas, atklājot cilvēka nozīmīgāko jūtu mainīgo dabu dzīves eksistences dažādībā, kas spēj gan celt cilvēku pāri ikdienai un pašlabuma meklējumiem, gan graut dzīves un garīgi izdedzināt mīlestības jūtu skartās sirdis un attiecību būvētos tiltus. Jāņa Jaunsudrabiņa devumu literatūrā var vērtēt kā reizē emocionāli smalku, reizē eksistences skarbuma skartu virtuozu valodas gleznojumu, kas iemūžināts Jaunsudrabiņa sarakstītajos tēlojumos, stāstos, romānos un dzejā.