Helēna Tangijeva-Birzniece ir viena no nozīmīgākajām personībām Latvijas baleta vēsturē. Karjeras sākumposmā viņa bija tehniski spoža baletdejotāja – viena no pirmajām baletdejotājām, kura pārstāvēja Latvijas baletu Rietumeiropā. Viņa bija horeogrāfe, kura vienlaikus respektēja klasisko mantojumu un izprata laikmeta tendences, pedagoģe, kura izskolojusi vairākas Latvijas baleta zvaigznes un kuras skola atstājusi lielu iespaidu uz vairākām 20. gadsimta vidus Latvijas baleta paaudzēm. Savās horeogrāfijās Helēna Tangijeva-Birzniece veiksmīgi interpretēja arī latviešu tautas dejas mantojumu un bija viena no pirmo Deju svētku virsvadītājām, tādējādi ietekmējot Latvijā populāro tautas dejas ansambļu kultūru.
Helēna Tangijeva-Birzniece dzimusi Sanktpēterburgā, Krievijā, aristokrātu ģimenē. Balerīna guvusi krievu klasiskā baleta izglītību. Beigusi Petrogradas baletskolu (1924), mācījusies pie tādām izcilām baleta pedagoģēm kā Olgas Preobraženskas (1871–1962), visā pasaulē zināmās Vaganova metodes (klasiskā baleta mācīšanas metode un tehnika) izgudrotāja Agripina Vaganova (1879–1951) un Jekaterinas Vazemas (1848–1937), kuras skolniece bija arī leģendārā balerīna Anna Pavlova (1881–1931). Bijusi Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) Operas un baleta teātra baleta soliste (1924–1927). Pēc laulībām ar latviešu diplomātu Aleksandru Birznieku (1882–1961) pārcēlās uz Latviju un kļuva par Latvijas Nacionālās operas baleta solisti (1927–1937).
Kā balerīnai Helēnai Tangijevai-Birzniecei bija spoži izkopta tehnika, īpaši viņas talants izcēlās baleta viencēlienu un miniatūru formātā. Citu lomu starpā viņa dejojusi Ainas lomu pirmajā latviešu oriģinālbaletā – Jāņa Mediņa (1890–1966) „Mīlas uzvarā” (1935). Viņa bija starp pirmajiem Rīgas baletdejotājiem, kas jau 20. gadsimta 30. gados viesojās Rietumeiropas pilsētās – Briselē, Antverpenē, Helsinkos, Stokholmā, tādējādi nesot Latvijas baleta vārdu pasaulē. Veselības problēmu – tuberkulozes – dēļ Tangijevai-Birzniecei neizdevās pilnībā realizēt savu dejotājas talantu, taču viņa to ar uzviju kompensēja citās baleta profesijās.
Helēna Tangijeva-Birzniece jau agri pievērsās pedagoģiskajai darbībai. Viņa bija Ļeņingradas Horeogrāfijas skolas pedagoģe (1925–1927), Latvijā atvēra savu privāto baletstudiju, ko ar nelieliem pārtraukumiem vadīja no 1928. līdz 1944. gadam, paralēli Tangijeva-Birzniece bija arī Latvijas Nacionālās operas baletskolas pedagoģe un mākslinieciskā vadītāja. Pēc Otrā pasaules kara divdesmit gadus strādāja par Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pedagoģi (1945–1965), kur izskoloja vairākas Latvijas jauno baletdejotāju paaudzes. Trīsdesmit gadu garumā ar pārtraukumiem vadījusi Rīgas baletu kā Latvijas Nacionālās operas baletmeistare (1934–1937), Latvijas Nacionālās operas galvenā baletmeistare (1945–1952, 1956–1965), bijusi arī LPSR Muzikālās komēdijas teātra baletmeistare (1952–1956).
Kā horeogrāfe Helēna Tangijeva-Birzniece inscenējusi sešu klasisko baletu redakcijas, iestudējusi deviņus pilnmetrāžas baletus un sešus viencēlienus, kā arī iestudējusi dejas operu un operešu iestudējumos. Vērienīgākais Tangijevas-Birznieces klasiskā baleta iestudējums bija 1936. gadā inscenētais Ādolfa Šarla Adāna (1803–1856) balets „Korsārs” (diriģents Jānis Kalniņš (1903–1990), scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Ludolfs Liberts (1895–1959)), ko iestudēja pēc Pēterburgas Marijas teātra parauga, konsekventi ievērojot krievu klasiskā baleta tradīcijas. „Korsārs” bija Tangijevas-Birznieces debija baletmeistares arodā un atnesa viņai un Latvijas baletdejotājiem lielus panākumus. Viesizrādes Stokholmas Karaliskajā operā izsauca milzīgas ovācijas, un „Korsāra” baletmeistare saņēma zelta medaļu „Literis et artibus”.
Savu pirmo latviešu oriģinālbaletu „Laima” (komponists Anatols Liepiņš) Tangijeva-Birzniece iestudēja 1947. gadā, tā horeogrāfijā sintezējot baleta klasiku un latviešu tautas deju. Titullomu iestudējumā dejoja viena no visu laiku izcilākajām Latvijas baletdejotājām Anna Priede (1920–2007), kuras radošajā mūžā Tangijeva-Birzniece bija būtiska padomdevēja. „Gatves dejas” un „Rucavieša” horeogrāfijas no baleta „Laima” fināla iegājušas latviešu tautas deju zelta fondā un līdz pat mūsu dienām ir gan atsevišķu tautas deju kolektīvu pastāvīgajā repertuārā, gan lielo Latvijas Deju svētku programmā.
Viens no nozīmīgākajiem Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfiskajiem veikumiem ir 1958. gadā iestudētais, spāniski temperamentīgais Morisa Ravēla (1875–1937) viencēliena balets „Bolero”. Latviešu baleta zelta klasiku rotā arī divas viņas veidotās miniatūras, kuru muzikālajam pamatam ņemti latviešu mūzikas klasiķu izcili skaņdarbi – Jāzepa Vītola simfoniskā svīta „Dārgakmeņi” un kultūras kanonā iekļautais Emīla Dārziņa skaņdarbs „Melanholiskais valsis”.
1957. gadā Helēna Tangijeva-Birzniece iestudēja par valšu karali dēvētā komponista Johana Štrausa baletu „Pie zilās Donavas”, kas piedzīvojis vairākus atjaunojumus. 2017. gadā Latvijas Nacionālajā operā un baletā „Pie zilās Donavas” iestudēja īpaši par godu Tangijevas-Birznieces 110 gadu jubilejai.
Helēnas Tangijevas-Birznieces iestudējumos dejoja un viņas vadībā attīstījās ievērojamākie 20. gadsimta vidus Latvijas baleta mākslinieki: Anna Priede, Mirdza Griķe (1915–2008), Velta Vilciņa (1928–1995), Ināra Gintere (1934), Ausma Dragone (1942), Ināra Ābele (1943), Sarmīte Jakse, Arvīds Ozoliņš (1908–1996), Haralds Ritenbergs (1932) un kultūras kanonā iekļautais baletdejotājs un baletmeistars Aleksandrs Lembergs (1921–1985) – Tangijevas-Birznieces tuvs līdzgaitnieks un domubiedrs.
Liels ir Helēnas Tangijevas-Birznieces ieguldījums latviešu tautas skatuves dejas attīstībā. Vadot LPSR Valsts dziesmu un deju ansambli, viņa veidojusi tādus jauniestudējumus kā „Latvju deju svīta”, „Sīkais dancis”, „Ačkups”, „Kur tu augi daiļa meita”. Helēna Tangijeva-Birzniece bija pirmo Deju svētku (1948) virsvadītāja un vēlākos gados Deju svētku Goda virsvadītāja.
Kopš 1996. gada tiek pasniegta Helēnas Tangijevas-Birznieces vārdā nosaukta balva par izcilu ieguldījumu baleta mākslā. 2007. gadā par godu izcilās baletdejotājas, baletmeistares, pedagoģes un horeogrāfes jubilejai tapusi režisora Roberta Rubīna dokumentālā filma „Tangijeva. Bravo”.
Maija Treile
