Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki – unikāls latviešu tautas folkloras mantojumā un profesionālās mūzikas tradīcijās un jaunradē sakņots Latvijas kultūras fenomens, kurš vēstures gaitā ieguvis nācijas vienotības un nacionālās identitātes simbola nozīmi. Šī Latvijā izauklētā tradīcija ir paraugs, kā maza nācija spējusi veidot, attīstīt, nosargāt savas tautas nacionālās vienotības un identitātes ideju vairāk nekā gadsimtu ilgā laika posmā. Tradīcijas pamatā ir spēcīga un paaudzēs pārmantota visaptveroša koru kustība un kopdziedāšanas tradīcija, tautas dejas, instrumentālās un tautas mūzikas tradīcijas, tautas māksla, amatniecība, folkloras kustība un daudz citas cilvēka radošā gara izpausmes, kas laikam ritot attīstās un arvien bagātina šo tradīciju.
Sākotnēji Dziesmu svētki jeb Dziedāšanas svētki kā tautas kopdziedāšanas forma radušies 19. gadsimtā Rietumeiropā. Kamēr citās Eiropas valstīs šie svētki palika sekundāra kultūras parādība, kas pakāpeniski izzuda, Baltijas valstīs šī tradīcija attīstījās kā nacionālās pašapziņas spilgtākā forma. 19. gadsimta otrajā pusē koru kustības aizsākumam visnozīmīgākie bija lauku dziedāšanas biedrību un baznīcu koru rašanās. Tas radīja apstākļus, ka tautasdziesma, kas iepriekšējos gadsimtos bija iesakņojusies lauku sabiedrības muzikālajā vidē, caur pirmo latviešu komponistu radītajām tautasdziesmu apdarēm (Baumaņu Kārlis, Jānis Cimze) ienāca koru repertuārā un kļuva par spēku, kas apvienoja visu latviešu koru kustību. Šis laiks sakrita ar nacionālās atmodas un tautas pašapziņas tapšanas laiku. Pateicoties strauji augošajai latviešu inteliģencei, aizsākās dažādu kultūras biedrību darbība. 1868. gadā tika nodibināta Rīgas Latviešu biedrība, kura savu vadošo kultūras darbinieku ierosmē 1873. gadā Rīgā noorganizēja Pirmos Vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus. No pirmajām dziedāšanas biedrībām caur cara, brīvvalsts un okupācijas laikiem līdz dziesmotajai revolūcijai un atjaunotai brīvai valstij – tāds ir bijis dziesmas ceļš, kas rosināja apzināties savas nācijas pašapziņu un uzturēt ideju par Latviju kā neatkarīgu valsti.
Laika ritējumā Dziesmu svētki attīstījušies par daudzpusīgu nacionālās kultūras notikumu reizi piecos gados. Līdzās svētku dominējošajam aspektam – lielajam kopkorim, kura mākslinieciskā kvalitāte balstās a capella dziedāšanas tradīcijā (dziedāšana daudzbalsīgi bez instrumentāla pavadījuma), svētku saturs paplašinājies, ietverot tajos arī citus tautas mākslas žanrus kā deju, instrumentālo mūziku, pūtēju orķestru un kokļu mūziku, amatierteātru kustību, lietišķo mākslu, tautas tērpu parādi u. c.
Dziesmu svētku tradīcija veidojusi jaunus kopdziedāšanas un kopdejošanas sarīkojumus. Kopš 1948. gada līdztekus Dziesmu svētkiem notiek arī Deju svētki, kopš 1960. gada – Vispārējie skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Izveidojušās jaunas reģionālās svētku formas: Baltijas valstu dziesmu svētku tradīcijas ietekmē 1956. gadā izveidojušies Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki „Gaudeamus”, kopš 1995. gada notiek Ziemeļvalstu un Baltijas valstu dziesmu svētki, tādējādi veicinot aktīvu starpvalstu kultūru sadarbību, un 2015. gadā Rīgā notika Pasaules koru olimpiāde.
Nozīmīga Dziesmu un deju svētku tradīcijas daļa ir arī ar svētkiem saistītās celtnes. Līdz 1955. gadam, kad tika uzcelta Dziesmu svētku estrāde Mežaparkā, svētki tika noturēti īpaši tiem celtās ievērojamāko latviešu arhitektu projektētās ēkās (piemēram, Konstantīns Pēkšēns projektēja ēku IV Dziesmu svētkiem Jelgavā 1933. gadā). Deju svētki sākotnēji noturēti „Dinamo” stadionā (tagad Skonto stadions), bet kopš 1955. gada Daugavas stadionā.
Dziesmu un deju svētku tradīcijas ilgtspēja veidojusies vēstures un kultūras attīstības līkločos:
- kā nevardarbīga protesta forma, kā iespēja apliecināt savu piederību vienotai nācijai,
- caur katru svētku dalībnieku, viņa vēlmi piedalīties un pašapliecināties kolektīvā mākslinieciskā darbībā,
- caur vērienīgo un nepārtraukto radošā darba procesu svētku organizēšanā un sagatavošanā svētku starpposmos, sadarbojoties tautas mākslas kolektīviem, profesionāliem māksliniekiem un tradicionālās kultūras lietpratējiem. Šī tradīcija aptver visus Latvijas reģionus ar tūkstošiem visu paaudžu, sociālo slāņu, etnisko grupu un dzimumu dalībniekiem,
- caur kopīgo repertuāru, kur apvienojas tautas tradicionālā kultūra ar profesionālo mākslu un jaunradi, kas katros nākamajos svētkos izpaudusies īpaši radītos profesionālu mūziķu un horeogrāfu darbos.
Gadu ritējumā nemainīgs saglabājies viens no Dziesmu un deju svētku galvenajiem uzdevumiem – uzturēt nācijas garīgo vienotību. Par Dziesmu svētkiem zīmīgus vārdus teicis viens no vecākajiem un ilggadējākajiem virsdiriģentiem Haralds Mednis (1906–2000): „Kad mēs kopā dziedam, esam pavisam citādi – mēs uzticamies savam blakus dziedātājam. Mēs kopā cīnāmies par vienu un to pašu ideju. Dziesma ir liels spēks, bez tās nevar iztikt ne tauta, ne laikmeti – tā ir cilvēka labākā daļa.”
Piederības apliecinājums Latvijai svētkos neiztrūkstoši izpaužas un ir sajūtams pastāvīgajā Dziesmu svētku repertuārā, kas katru svētku kulminācijā izskan kā lūgšana. Tāda ir kopkora dziedātā Jāzepa Vītola balāde „Gaismas pils”, Mārtiņa Brauna komponētā „Saule, Pērkons, Daugava”, Emila Melngaiļa dziesmas u. c. Tāpat neatņemama svētku daļa ir svētku gājiens.
Baltijas valstu dziesmu un deju svētku tradīcija 2003. gada tika atzīta par UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu un 2008. gadā iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā izceļot šīs tradīcijas vērtību ne tikai Baltijas valstu, bet visas pasaules kontekstā.
Dziesmu un deju svētki turpina iedvesmot un ieņem arvien būtiskāku lomu sabiedrības dzīvē. Par to liecina arvien augošais svētku dalībnieku skaits. 2013. gadā notikušie XXV Dziesmu un XV Deju svētki pulcināja rekordlielu dalībnieku skaitu – 40 000 dalībniekus. Tie bija vairāk nekā 1 500 kolektīvu, tostarp 100 mazākumtautību, 57 latviešu diasporas un 25 ārvalstu kolektīvi. 2014. gadā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noslēguma diena tika noteikta par oficiālu Latvijas Republikas svētku dienu.
Kopš 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs regulāri īsteno Dziesmu un deju svētku tradīcijai veltītus teorētiskus un empīriskus pētījumus, kuru rezultāti nodrošina visaptverošu tradīcijas monitoringu. Īstenotais pētnieciskais darbs ļauj apjaust Dziesmu un deju svētku tradīcijas nozīmīgumu un novērtējumu sabiedrībā, aktualizē pārmantošanas priekšnoteikumus, kā arī izaicinājumus, ar ko saskaras tradīcijas dalībnieki, organizatori un sabiedrība kopumā.
2018. gadā XXVI Dziesmu un XVI Deju svētki bija plānoti kā Latvijas valsts simtgades augstākā virsotne. Tam par godu tiek pilnībā rekonstruēta Dziesmu svētku estrāde Mežaparkā un Daugavas stadions. Tāpat tiek plānota vērienīga svētku programma ar bagātīgu jaundarbu pienesumu, kā arī aicinājumu valsts simtgadei par godu katram pašam sev radīt un XXVI Dziesmu un XVI Deju svētkos uzvilkt tautastērpu.
Dagmāra Lejiņa
