20. gadsimta 60.–80. gadi ir viens no spožākajiem posmiem Latvijas baleta vēsturē. To vislielākajā mērā noteica baletmeistara Aleksandra Lemberga personība un darbība. Šis bija laiks, kad Latvijas PSR Operas un baleta teātrī (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets) tika veidoti daudzi vērienīgi baleta iestudējumi un līdz ar viesizrādēm Rīgas baleta vārds skaļi izskanēja pasaulē. Aleksandrs Lembergs palīdzēja attīstīties spēcīgai jauno dejotāju paaudzei, kas ieguva godalgas starptautiskos baleta festivālos. Ar baleta trupu šajā laikā strādāja arī vairāki ārvalstu horeogrāfi, tostarp viens no pasaules baleta grandiem horeogrāfs Boriss Eifmans (Борис Эйфман, 1946).
Baletdejotājs un baletmeistars Aleksandrs Lembergs baleta pamatus apguva pie Sanktpēterburgas Marijas teātra bijušās solistes, Latvijas baleta pamatlicējas Aleksandras Fjodorovas (1884–1972). Baleta mākslinieka karjeru uzsāka izcilā baletmeistara Osvalda Lēmaņa (1903–1965) vadībā. Parīzē gadu dejojis Ballet de la Jeunesse trupā un mācījies Ļubovas Jegorovas studijā. 1939. gadā Aleksandrs Lembergs kļuva par Latvijas Nacionālās operas baleta solistu, sākumā viņš tika pieņemts darbā kā ārštata dejotājs uz tā saucamo „reižu apmaksu”. 1945. gadā baletdejotājs tika arestēts un izsūtīts. Atgriezies 1948. gadā, viņš kā ļoti daudzpusīgs dejotājs līdz 1960. gadu sākumam dejoja galvenās lomas gandrīz visos iestudējumos. Aleksandrs Lembergs vienlīdz veiksmīgi varēja dejot romantiskas, dramatiskas, traģiskas, komiskas un raksturlomas, to novērtēja abi tā laika vadošie Latvijas baletmeistari Jevgeņijs Čanga (1920–1999) un Helēna Tangijeva-Birzniece (1907–1965). Aleksandra Lemberga horeogrāfa daiļradē vērojama abu baletmeistaru ietekme.
1968. gadā Aleksandrs Lembergs kļuva par Latvijas PSR Operas un baleta teātra galveno baletmeistaru un šajā amatā bija līdz pat aiziešanai mūžībā 1985. gadā. Savas darbības laikā Lembergs iestudējis deviņus pilnmetrāžas baletus, deviņus viencēlienus, vienu baletoperu un trīs klasisko baletu redakcijas. Jau ar saviem pirmajiem baletiem – „Pāns un Sīringa” (1963), „Pērs Gints” (1966), „Inku zelts” (1967), „Parīzes Dievmātes katedrāle” (1970) – Aleksandrs Lembergs guva atzinību un demonstrēja savas horeogrāfiskās intereses, kurās liela nozīme bija klasiskajām dejas pamatvērtībām, ķermeņa ekspresijai un grācijai. Īpašu vērību baletmeistars pievērsa arī dejotāju aktierspēlei. Lembergs ļoti uzticējās saviem dejotājiem, veicinot viņu māksliniecisko intuīciju un padarot par iestudējuma līdzautoriem.
Par vienu no Aleksandra Lemberga horeogrāfa darba virsotnēm tiek uzskatīts baleta „Karmena” iestudējums (1971) ar Žorža Bizē (1838–1875) mūziku Rodiona Ščedrina (1932) aranžējumā. Šajā darbā Lembergs veiksmīgi apvienoja klasiskās dejas valodu ar mūsdienu dejas elementiem. Karmenas lomu atveidoja vairākas tā laika labākās balerīnas, bet Larisas Tuisovas (1948) sniegumu kritika novērtēja kā pasaules mēroga šedevru. „Karmenas” iestudējums viesizrādēs izrādīts daudzviet pasaulē – Meksikā, Ēģiptē, Malaizijā, Singapūrā, Taizemē, Šveicē, Itālijā, Francijā. Mūsu trupas viesizrādēs Maskavā (1979) Hosē lomu atveidoja izcilais baletdejotājs Māris Liepa (1936–1989), kurš dzīvoja un strādāja Maskavā.
Sadarbībā ar komponistu Arvīdu Žilinski (1905–1993) Aleksandrs Lembergs iestudēja divus bērnu oriģinālbaletus – „Sprīdītis” (1968, atjaunojums – 1983) un „Lolitas Brīnumputns” (1979). Abu baletu pamatā bija rakstnieces Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku lugas, tie guva lielu popularitāti skatītāju vidū un piedzīvoja ilgu skatuves mūžu.
Aleksandra Lemberga vadītajā baletā viesojās arī vairāki ārvalstu horeogrāfi, tādējādi ļaujot baleta trupai iepazīt dažādus radošos rokrakstus. Nozīmīgāko iespaidu uz Latvijas baleta attīstību atstāja Boriss Eifmans. Izcilais Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) mākslinieks Rīgas baletā iestudēja vairākus darbus – izrādi „Gajanē” (1976) ar Arama Hačaturjana (1903–1978) mūziku, baleta miniatūru „Divbalsība” (1978) ar angļu rokmūzikas grupas „Pink Floyd” (dibināta 1964. gadā) mūziku un viencēlienu „Pārtrauktā dziesma” (1978), kura pamatā izmantota kultūras kanonā iekļautās Imanta Kalniņa (1941) Ceturtās simfonijas (1973) 1. daļa. Borisa Eifmana horeogrāfijas bija laikmetīgas un oriģinālas, vienlaikus izmantojot klasikas elementus un parādot dažādas temperamenta gradācijas.
1970. un 1980. gados Aleksandrs Lembergs savā trupā palīdzēja attīstīties vairākiem ļoti spilgtiem, izciliem dejotājiem ar daudzveidīgu individualitāti. Zita Errs (1952), Genādijs Gorbaņovs (1950), Aleksandrs Rumjancevs (1952), Lita Beiris (1952), Viesturs Jansons, Gunta Bāliņa (1955), Aivars Leimanis (1958) un Inese Dumpe (1955) guva godalgas starptautiskajos konkursos un festivālos, un tā dēvētie „Lemberga dejotāji” tiek uzskatīti par vienu no izcilākajām paaudzēm Latvijas baleta vēsturē. Vairāki no viņiem nozīmīgi ietekmē mūsdienu Latvijas baleta dzīvi – Aivars Leimanis ir Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs kopš 1993. gada, Lita Beiris ir Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore, savukārt Gunta Bāliņa kļuvusi par vienu no aktīvāk rakstošajām dejas teorētiķēm.
Maija Treile