Mākslinieka Jēkaba Kazaka glezna „Bēgļi” ir dramatiski ekspresīvākais un monumentālākais latviešu bēgļu traģēdijas un tautas likteņgriežu atveidojums glezniecībā. Atmetot lieku patosu, mākslinieks tautas likteņstāstu atveidojis skarbā, bet lakoniskā vienas zemnieku ģimenes portretējumā.
Pirmā pasaules kara bēgļu kustība ir viens no nozīmīgākiem emigrācijas viļņiem Latvijā. Eļļas tehnikā radītajā, 210 centimetrus augstajā un 107 centimetrus platajā gleznā attēlota tipiska kara izraisīta aina ar bēgļiem – ģimenes bija palikušas bez darbspējīgiem vīriešiem, un par izdzīvošanu sievietēm, veciem cilvēkiem un maziem bērniem nereti bija jācīnās pašu spēkiem. „Bēgļi” ieturēti tumšos un svina pelēkos toņos, kur traģismu un dramatismu paspilgtina lauzītās līnijas un neregulāras formas, bet lielāka ekspresija un emocionālais cēlums panākts ar apzināti izvēlēto vertikāli izstiepto gleznas formu. Taču visu trīs paaudžu pārstāvji – māte ar zīdaini pie krūts, vectēvs un vecāmāte – izstaro iekšēju nesatracinātību, garīgu un fizisku nesalaužamību. Mākslas vēsturniece Dace Lamberga uzsver, ka Kazaka bēgļi aktīvi cīnītāji, taču viņos mīt latviešu mentalitātei raksturīgais iekšējais spīts. Salīdzinājumā ar vācu ekspresionistu neglītuma un apkārt notiekošā bezjēdzīguma uzsvēršanu, Kazaka cilvēciskie tēli iemieso neatslābstošu ticību savai dzimtenei, brīvībai un nākotnei.
Glezna arī pati par sevi stāsta par tā laika dzīves apstākļiem un valdošo nabadzību. Tā sastiķēta no diviem audumiem, jo atrast tik lielu – 2 metrus augstu – viengabalainu audeklu tolaik bija grūti. Tas liek nojaust mākslinieka lielo degsmi radīt šo darbu un atstāt uz skatītāju paliekošu iespaidu. Pats Kazaks ļoti lielu uzmanību pievērsa sabiedrības garīgajai attīstībai, un, viņaprāt, lielu lomu tajā spēlēja tieši glezniecība. Kā viņš pats ir rakstījis par gleznotāja misiju – „Gleznotājs, kurš negrib satura, ir tikai dekorators.”
Bēgļu tēmu dedzīgais mākslinieks turpināja arī citos savos darbos – akvareļos, vairākos desmitos zīmuļu un tušas zīmējumos. Zīmīgi, ka izmērā apjomīgajos darbos, ieturot formu lakonismu un vienkāršojumu, viņš mēģināja tvert kara radītos emocionālos pārdzīvojumus, taču nelielajos zīmējumos un akvareļos atspoguļoja ikdienišķas norises. Tāpat kā daudzi tā laika mākslinieki, arī Kazaks iespaidojās no franču gleznotāja Andrē Derēna (1880–1954) darbiem ar stieptajām formām un drosmīgo krāsu paleti. Taču no 1917. līdz 1918. gadam tapušajos akvareļos viņš neizmantoja šai glezniecības tehnikai raksturīgos dzidros krāsu toņus, bet tieši pretēji – piesātināti depresīvi pelēkos.
Saglabājot sintezējoši vispārināto tēlojumu, Kazaks pēdējā posma darbos paplašināja gleznu tematiku un pievērsās iespaidīgu peldētāju tēlu radīšanai, ko nu jau gleznoja, izmantojot intensīvākas krāsas.
Jēkabs Kazaks dzimis 1895. gadā Rīgas sētnieka ģimenē. Bēgļu gaitas nebija svešas arī viņam pašam, viņa paša mūžam aizritot sarežģītos apstākļos, piedzīvojot gan 1905. gada revolūciju, gan Pirmo pasaules karu. Glezniecību viņš apguva Vilhelma Purvīša vadītajā Rīgas pilsētas mākslas skolā, bet veiksmīgi iesāktās studijas pārtrauca Pirmais pasaules karš. Kazaks pēc dažām nedēļām ar bēgļu vilcienu devās uz Penzu, kur studēja Ķeizariskajai mākslas akadēmijai pakļautajā Penzas mākslas skolā. Tur viņš apguva Petrogradas un Maskavas mākslas krātuvēs un izstādēs eksponēto mākslu, kā arī sapazinās ar saviem domubiedriem, māksliniekiem Romanu Sutu (1896–1944), Valdemāru Toni (1892–1958), Konrādu Ubānu (1893–1981), Kārli Baltgaili (1893–1979) un citiem. 1917. gadā viņš atgriezās Rīgā ar patriotisku domu iestāties strēlnieku rindās, taču to nerealizējis viņš izvērsa savu pamattēmu – bēgļu ikdienas ciešanu un pārbaudījumu pilnās dzīves ainu tēlojumu. Pēc Pirmā pasaules kara beigām Kazaks aktīvi piedalījās neatkarīgās Latvijas mākslas dzīves norisēs Rīgā un aizstāvēja tā laika modernās mākslas principus, un kļuva par vienu no latviešu klasiskā modernisma izveidotājiem. Turklāt viņš bija arī nozīmīgās „Ekspresionistu grupas” biedrs un „Rīgas mākslinieku grupas” vadītājs (1919–1920). Kazaka aizrautīgo radošo darbību pārtrauca tuberkulozes saasinājuma izraisītā pāragrā nāve 1920. gadā.
2014. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Eiropas kultūras galvaspilsētas izstādē „1914” par Pirmā pasaules kara tēmu vēstīja darbi no 17 Eiropas prestižākajiem mākslas muzejiem un nacionālajām galerijām, un to vidū latviešu modernistus pārstāvēja arī Jēkaba Kazaka gleznas.
Mākslinieka Jēkaba Kazaka glezna „Bēgļi” atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā.
Agita Salmiņa
