Mākslinieks oriģinālā veidā vienā darbā (79 x 99 cm) apvienojis vairākus krāsu kombināciju risinājumus. Eļļas tehnikā raupjā un ekspresīvā triepienā gleznoto koku lapotņu un zāles smaragdzaļums kontrastē ar sievietes blūzes un kārniņu jumta sārto akcentu. Tālumā redzamie gaišie padebeši mijas ar indīgi zilajiem negaisa mākoņiem un sasaucas ar kastaņu ziediem un priekšplānā redzamās raibaļas baltajiem krāsu plankumiem. Gleznā saplūst no postimpresionisma aizgūtais triepiens, no fovisma pārņemtais niansētais un izkoptais juteklisks krāsu pielietojums un ekspresionisma iedvesmotā žestu dinamika.
„Pie akas” ilustrē tipisku latviešu lauku sētu 20. gadsimta sākumā. Tās centrā atrodas aka, pie kuras drūzmējas veselīgas, labi barotas govis. Bet lauku sieva, kurai plecos ir smagi nēši, steidz tās pirms negaisa padzirdīt. Zināmu dramatismu gleznā ienes virs zemnieku sētas savilkusies tumšā un draudīgā debess, iezīmējot smago un dabai pakļauto laucinieku dzīves ikdienu. Tā nav zemnieku idille, ko mākslinieks tvēris, viņš drīzāk izceļ smago darbu un zemnieku sīksto dabu.
Glezna nenoliedzami bija arī sava laika mākslas notikums, jo pavisam drīz pēc gleznas „Pie akas” tapšanas un pirmās izrādīšanas, tā nonāca Valsts mākslas muzeja (tagad – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) kolekcijā.
Zemnieku dzīves ainas izvērtās par gleznotāja Ģederta Eliasa tēmu. Te izpaudās viņa glezniecības meistarība un briedums. Pēc savas mākslinieciskās formas meklējumiem un eksperimentiem, viņš pievērsās reālismam un izkopa savu individuālo stilu ar sev raksturīgu temperamentu un emociju intensitāti, kā arī specifisku plastisku triepiena tehniku.
Lauku dzīvi tēlojoši sižeti 20. gadsimta 30. gados bija raksturīgi ne vien mākslā, bet arī literatūrā un mūzikā. Tā nenoliedzami bija valstiski veicināta parādība, taču tajā pašā laikā Latvijas ainava un lauku sēta bija arī neizsmeļams un elastīgs iedvesmas avots jebkurā mākslas veidā. Eliass iedvesmu šai tēmai smēlās savās dzimtajās mājās, radot vairākas šīs tēmas variācijas eļļā, akvarelī un pastelī. Eliass zemnieku glezniecības žanrā ienesa 20. gadsimtam raksturīgo dramatisko spriedzi.
Ģederts Eliass nāca no turīgas Zemgales zemnieku ģimenes, kas savus četrus bērnus spēja izskolot Parīzes un Briseles augstskolās. Taču pirmo nopietno mākslas izglītību viņš ieguva kā Vilhelma Purvīša (1872–1945) privātskolnieks, interesējoties par ainavu. Eliasa biogrāfijā būtisks pagrieziens bija 1905. gada revolūcija, kurā viņš aktīvi piedalījās un kuras dēļ viņam un viņa brāļiem nācās emigrēt. Tādēļ atšķirībā no saviem vienaudžiem, kuri galvenokārt skolojās Krievijā, viņš mākslas izglītību ieguva Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā (1908–1913), kur papildus glezniecībai apguva arī tēlniecību. Mākslinieka vārdiem, tēlniecība bija kā palīgs labākai glezniecības izzināšanai. Savas zināšanas Eliass papildināja arī Parīzē, Žana Pola Lorāna darbnīcā (1913–1914). Sākoties pirmajam pasaules karam, 1914. gadā Eliass atgriezās Latvijā, bet vienu gadu (1916–1917) Eliass uzturējās Maskavā. No 1925. līdz pat 1953. gadam viņš bija aktu un figurālās glezniecības meistarklases vadītājs Latvijas Mākslas akadēmijā.
Savas karjeras sākumā viņš izmēģināja visus 20. gadsimta sākuma klasiskā modernisma virzienus. Tomēr jau 20. gadu otrā pusē Ģederts Eliass pieteica sevi kā pārliecinātu reālistu un pie tā pieturējās visu turpmāko mūžu. Arī pēc Otrā pasaules kara, mainoties politiskajam režīmam, par spīti represijām un pārmetumiem, viņš turpināja attīstīties tādā pat virzienā. Eliasu interesēja arī portreti („Dubultportrets”, 1952; „Rakstnieka Antona Austriņa portrets”, ap 1925; „Mātes portrets”, ap 1924) un akti („Sēdošs akts I”, 1927; „Peldētājas novakarē”, 1928), kā arī klusā daba („Klusā daba ar zaķi”, 1926; „Klusā daba ar āboliem”, ap 1918).
Mākslinieks apbalvots ar vairākām Kultūras fonda prēmijām un stipendijām (1922, 1924, 1928, 1929), Beļģijas Leopolda II ordeni (1927), Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grādu (1934) un 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1936). Eliass devis ieguldījumu Latvijas mākslas izglītībā, publicējis vairākus rakstus un kopā ar brāli, mākslas vēsturnieku Kristapu Eliasu (1886–1963), sarakstījis grāmatu „Franču jaunlaiku glezniecība” (1940), kas atspoguļo franču mākslas attīstību no Žaka Luija Davida līdz 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem.
Ģedertu Eliasu mēdz saukt par vienu no noslēpumainākajiem un nenovērtētākajiem 20. gadsimta 20.–30. gadu māksliniekiem. Viņš mantojumā atstājis bagātu gleznu klāstu – aptuveni tūkstoti eļļas gleznu, vairākus simtus akvareļu, zīmējumu un pasteļu. Mūsdienās par mākslinieka daiļradi un dzīves gājumu vēsta ekspozīcija viņa dzimtajās mājās „Zīlēnos” Jelgavas novadā, kur var aplūkot viņa un viņa brāļa mākslinieka Kristapa Eliasa darbu reprodukcijas. 1975. gadā Jelgavas vēstures un mākslas muzejam piešķīra novadnieka gleznotāja Ģederta Eliasa vārdu un muzejā ar īpašu toreizējās Latvijas PSR Kultūras ministrijas pavēli nonāca gandrīz viss mākslinieka radošais mantojums, kur to var aplūkot arī šodien.
Par godu Ģederta Eliasa 125. gadu jubilejai 2012. gadā Mūkusalas Mākslas salonā notika viņa darbu izstāde un iznāca izdevniecības „Neputns” sastādītais monogrāfiskais albums „Ģederts Eliass” (Laima Slava, 2012).
Glezna „Pie akas” atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā.
Agita Salmiņa
