post_img

Gleznotāja Ģederta Eliasa (1887–1975) glezna „Pie akas”, ap 1935

20. gadsimta 30. gados mākslas dzīve Latvijā apzināti orientējās uz nacionālu mākslas skolu apliecinošām kvalitātēm, un pie tām piederēja arī lauku dzīvi tēlojoši sižeti. Tāda nenoliedzami bija tālaika oficiālā, valstiski veicinātā konjunktūra, taču tajā pašā laikā Latvijas ainava un lauku sēta ar tajā tapušo kultūras, morāles un sadzīves modeli pēc būtības bija labi pazīstams un neizsmeļams iedvesmas avots kā māksliniekiem, tā literātiem un mūziķiem: daudzu 30. gados aktīvu mākslinieku atmiņās vēl dzīva bija lauku zēna “cūkgana bērnība”. Lauku dzīve bija gan patriarhālas idealizācijas objekts, gan bagāts materiāls dažāda veida stilistikas meklējumiem, gan pateicīgs lauks reālistiska skata treniņam. Tomēr nav nejaušība, ka īsto intonāciju un spriegumu, lai taptu darbs, kas uzrunā pāri laikam, ir emocionāli iedarbīgs, spēcīgs un tīrs glezniecības izpaudums apvienojumā ar tēmu, kas tiklab mūžīga, kā mūsu tautas mentalitāti izsakoša, spēja rast tieši Ģederts Eliass (1897–1975).

Neilis, Kārlis. (2006). Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone un Ģederts Eliass: [atmiņas par latviešu gleznotājiem K. Ubānu (1893-1981), V. Toni (1892-1958) un Ģ. Eliasu (1887-1975)]. No: Kārlis Neilis. Tie trakie gleznotāju gadi: atmiņas par laikabiedriem un Mākslas akadēmiju. Rīga: Neputns.

Osmanis, Aleksis. (1995). Ģederts Eliass. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995.

Siliņš, Jānis. (1988). Ģederts Eliass: [par latviešu gleznotāju]. No: Jānis Siliņš. Latvijas māksla. 1915-1940. 1. sēj. (162.-[172.] lpp.). Stokholma: Daugava.

Slava, Laima (sast.). (2012). Ģederts Eliass. Rīga: Neputns.