Viensēta ir autonoma saimnieciska vienība un latvieša telpiskais mikrokosmoss. Tā tiek uzskatīta par latviešiem ierastāko dzīves un telpas modeli, kurā visspilgtāk izpaužas latviskā telpas izjūta, skaistuma un lietderīguma mijiedarbība, kā ar harmonija ar dabas ritmu. Viensēta ir vienas ģimenes saimnieciskais centrs, ko veido iežogota, ap pagalmu kārtota ēku grupa īpašuma vidū. Jo saimniecība bija lielāka un bagātāka, jo vairāk ēku bija sētā. Katrai funkcijai sētā bija sava ēka un katrai vienkāršajai sadzīves lietai – sava vieta. Latviešu sēta ir lieciniece cilvēka dzīves ritumam no šūpuļa līdz kapam. Te noritēja gan darbs, gan atpūta, tika svinēti svētki un veikti rituāli.
Viensētas iekārtojums, ēku skaits un veids dažādos laikos, dažādās Latvijas vietās, novados un pat pagastos bijis atšķirīgs un atkarīgs no vietas tradīcijām un vides reljefa. Taču visām viensētām kopīgais bija tās gudri izvēlētais novietojums. Tā lielākoties atradās aizsegā no aukstiem vējiem, ainaviski gleznainā vietā tuvu upei vai ezeram, tomēr pati viensēta bija veidota pēc iespējas kompakti, lai tā aizņemtu pēc iespējas mazāk tīrumiem derīgo zemi. Vietas izvēlē būtiska loma bija akai un iespējamajam ūdens daudzumam tajā. Dzīvojamo māju būvēja sausā un pēc iespējas zemes pacēlumā, gareniski orientējot ziemeļu dienvidu virzienā ar nelielu nobīdi no magnētiskā pola. No dzīvojamās mājas attālāk parasti ziemeļu pusē būvēja kūtis, bet dienvidu pusē un tuvāk mājai – klētis. No dzīvojamās mājas logiem vai durvīm vajadzēja spēt pārredzēt visas viensētas celtnes. No viensētas attālāk uz pakalna cēla riju, ņemot vērā valdošos vējus labākai graudu vētīšanai. Tāpat attālāk un parasti pie ūdens atradās arī pirts. Ja viensētas bija tuvu viena otrai, rija un pirts varēja būt arī kopīgas. Novadu īpatnības noteica, ka, piemēram, Zemgalē, palielinoties zemnieku turībai, cēla klētis ar vairākām telpām zem viena jumta, bet, piemēram, Vidzemē katrai vajadzībai būvēja savu klēts ēku. Kurzemē mēdza arī kūtis un citas saimniecības ēkas apvienot zem viena jumta, turpretim Vidzemē ilgi saglabājās dzīvojamās rijas tradīcija, kad saime ziemā dzīvoja pašā rijas telpā, bet siltajos gadalaikos tās piebūvēs. Atšķirīgs dzīves veids bija Latgalē, kurā lielākoties sētas atradās vienkopus sādžās.
Rakstiskas liecības apstiprina, ka jau 10. gadsimtā Latvijas teritorijā bija viensētas ar vairākām atšķirīgas funkcijas un nozīmes ēkām. Zināms, ka arī agrāk paralēli lauku un pilskalnu apmetnēm ar samērā blīvu apbūvi bijušas arī atsevišķi celtas mājas, kuras uzskata par viensētu priekštecēm.
Ilgus gadsimtus zemnieku viensētas ar to laukiem un tīrumiem bija muižu īpašums, bet latviešu zemnieki, lai gan dažkārt vairākās paaudzēs, bija tikai to rentnieki. Šajā laikā muižnieki būtiski ietekmēja viensētu būvniecības un uzturēšanas principus, dažkārt piespiedu kārtā liekot ēkas zemniekiem uzlabot un vienam otram palīdzot ēku būvniecībā vai to atjaunošanā. Muižnieki izsniedza atļaujas būvmateriāliem un mežu taupības nolūkos centās koka ēku celtniecību aizvietot, piemēram, ar pašu zemnieku gatavotiem māla ķieģeļiem vai māla un salmu betonu. Taču šie materiāli tā arī netika masveidā ieviesti un latviešu viensētās dominē guļbaļķu konstrukcijas. Muižnieki latviešu zemniekiem norādīja uz mūrētu pamatu nepieciešamību ēku ilgstošākai lietošanai un veicināja arī apkures sistēmu attīstību. Taču tikai 19. gadsimtā dūmu istabas nomainīja skursteņi un sarežģītākas apkures sistēmas. Muižnieki arī veicināja augļu koku dārzu un aleju stādīšanu. Viņi centās, lai zemnieku saimniecības būtu rentablas un to ēkas kalpotu pēc iespējas ilgāk. Taču pat vienu muižas noteikumu ietvaros katra latviešu viensēta bija kaut mazliet atšķirīga un individuāli risināta.
Zemnieki par saimniekiem savās viensētās kļuva tikai 19. gadsimtā, kad sākās saimniecību izpirkšana no muižām. Pēc 20. gadsimta 20. gadu agrārās reformas Latvijas laukos līdzās tā sauktajām vecsaimniecībām tika iekoptas daudzas jaunsaimniecības, kad zeme tika piešķirta, piemēram, Brīvības cīņu dalībniekiem un citiem jaunajiem zemniekiem. Palielinoties turībai, Latvijas lauku viensētās tika izmantoti arvien modernāki būvniecības un saimniekošanas paņēmieni. Būtiskas izmaiņas ieviesa padomju okupācija, kuras laikā viensētu dzīves veidu centās iznīcināt, gan cenšoties piedāvāt labākus sadzīves apstākļus kolhozu ciematos, gan dažādos veidos cenšoties dzīves apstākļus viensētās padarīt grūtākus. Mūsdienās viensētas atkal ir tipiskā lauku apbūve, kas tiek izmantotas gan kā pilsētnieku brīvdienu mājas, gan arī kā lielākas vai mazākas pašnodrošinošas lauku saimniecības.
Jau 20. gadsimta sākumā, kad Rīgā arvien vairāk sāka strādāt latviešu izcelsmes arhitekti, mūra daudzstāvu ēkās kā dekoratīvi elementi tika izmantotas atsauces uz tautas celtniecību, tajā skaitā arī viensētu atsevišķu ēku vizuālo izteiksmi un tiem raksturīgajiem dekoriem, piemēram, klēts sauļoto stabu estētika tika izmantota mūra kolonnām. Tā arhitekti modernajās ēkās centās paust nacionālo piederību un sava laika aktuālo stilistisko virzienu nacionālo romantismu. 1924. gadā pēc arhitekta Paula Kundziņa (1888–1983) iniciatīvas tika izveidots Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Tolaik tas bija iecerēts kā latviskās vides injekcija vāciskajā Rīgā. Mūsdienās Brīvdabas muzejā atrodas dažādu Latvijas novadu un tajos tipisko dzīves veidu atspoguļojošas viensētas un citas būves. Tās ataino zemnieku dzīvi no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadiem.
20. gadsimta 80. gados Latvijas arhitekti, iedvesmojoties no pasaulē aktuālā postmodernisma idejiskiem principiem, modernajā arhitektūrā centās ieviest arī reģionālās iezīmes. Arhitekti atkal izmantoja jumtus ar garām pārkarēm, modernajā arhitektūrā interpretējot senās rijas formas, un, mijot sarkanos un baltos ķieģeļus, kā ēku dekoratīvos elementus, izmantoja latviskos ornamentus. Piemēram, arhitekte Ausma Skujiņa (1931–2015) daudzstāvu tipveida 103. sērijas dzīvokļu ēkām Jaunmārupē projektēja stāvus ar māla dakstiņiem segtus divslīpju jumtus, bet ēku lodžijās ar citas krāsas ķieģeļiem iezīmēja latviskus ornamentus, kurus arhitekte noskatījusi uz kādas senas klēts durvīm Liepājas pusē.
20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā arhitekti Zaiga Gaile (1951), Ausma Skujiņa, Ģirts Ādminis (1945), Zintis Butāns (1960), Ivars Šļivka (1961) un Raitis Jelevičs (1964) izveidoja arhitektu kopu „Māja”, kas senos viensētu būvniecības principus konceptualizēja kā latviešu kosmoloģijas izpratni un pārradīja 20. gadsimta modernajā arhitektūrā. Kopas „Māja” principi tika realizēti kā telpiskas instalācijas izstādēs Tallinā un Rīgā. Pētījumu rezultāti un pārspriedumi 1990. gadā publicēti atsevišķā brošūrā.
Arī jaunās tūkstošgades sākumā arhitekti iedvesmu meklēja seno ēku formās. Šoreiz uzmanības lokā nonāca šķūņi. To siluets – taisnstūra forma un divslīpju jumts, kļuva par daudzu jaunu privātmāju arhitektūras izejas punktu un ieguva nosaukumu „šķūņu arhitektūra”, kuras viens no spilgtākajiem pārstāvjiem ir arhitekts Andris Kronbergs (1951). Šīs stilistikas pamatā bija ēkas formas lakonisms un viengabalainība, ko ieguva sienām un jumtam izmantojot vienu materiālu, kā arī atsakoties no jumtu pārkarēm, dzegām un citām detaļām.
Kristīne Budže
