Vizma Belševica (1931–2005) ir 20. gadsimta hroniste. Tieša un nesaudzīga savā izpausmēs. Un vārdos. Kā pati teikusi – tieši un acīs. Nerēķinoties ar sekām. Un uzticīga vārda spēkam. Cikla „Laika raksti” krājumā „Dzeltu laiks” (1987) atdzīvojas dažādu vēstures laikmetu balsis, kas no pagātnes, sasaucoties ar dzejas tapšanas laiku, uzdeva jautājumus, kas bija nesaudzīgi gan pret varu, gan varai pakļautajiem. Izmantojot pagātnes alūzijas, dzejnieces balss bija vērsta tagadnē, vēsturei kļūstot par mērauklu gan cilvēku godīgumam, gan nodevībām un kompromisiem.