Vizma Belševica ir dzejniece, prozaiķe, publiciste, tulkotāja. Viņas dzeju raksturo jaunrades brīvības un to ierobežojošas varas attiecību atklājums, plašs Eiropas un Latvijas kultūras zīmju izmantojums. Otrs tēmu loks viņas daiļradē saistās ar dabu, dzīvības izpausmēm tajā, kas atgādina par jebkuras sīkākas dzīvas radības lomu un vērtību harmoniskās dabas hierarhijā. Dabai tuvas kultūras (valodas un mākslas) fenomena izpēte veikta, smeļoties latviešu dzīvesziņā, meklējot un atrodot tradīcijā paliekošo, neizzūdošo, tīro – darbīgu, pienākuma apziņas vadītu cilvēku veidotajā pasaulē, zemē, novadā.
Dzejoļu krājums „Gadu gredzeni” (1969) ir ievērojams Latvijas kultūras dzīves notikums, jo autore filozofiskā perspektīvā parāda mākslinieka un patiesības attiecību varas priekšā, atmetot tolaik obligātās, padomju varas noteiktās, sociālistiskā reālisma estētikas prasības, tādā veidā pakļaujot sevi asajiem kritikas uzbrukumiem presē un publicēšanās aizliegumam (1971–1974). Krājumā publicēti divdesmit astoņi iepriekš aizliegti un deviņpadsmit pavisam jauni dzejoļi. Izkārtojums pēc hronoloģiskā principa ļauj izsekot autores domas un vārda vai izteiksmes attīstībai.
Dzejniece gremdējas nemainīgi mainīgajā, aizvien paredzamajā dabā, meklējot brīvības un nepieciešamības robežas ne cilvēka veidotajā, bet, piemēram, putna vai pavasara asna pasaulē. Tādā veidā izcelta kultūras, cilvēka veidotas pasaules īpatnība. Ciktāl cilvēks, mākslinieks, nepieder dabai – viņš pakļauts citiem, sabiedrības un paša radītiem vēstures cikliem. Viņa pasaulē konfliktē viltus, liekulība, meli un patiesība, kuras uzvarai nepieciešams upuris. Astoņi krājuma dzejoļi ar kādu motīvu priekšplānā atklāj šo cīņu atbilstoši kāda noteikta laikmeta dekorācijai, izkristalizējot ideālu – pasauli bez sienām, ko dabā iemieso brīvais putna spārnu vēziens. „Gadu gredzeni” ir izteiktu kontrastu dzeja, to sadursme uztur dinamiku klasiski stingrajā, bet nebūt dzejnieka brīvību neierobežojošā formā: skaļš – kluss vai mēms, kungs – vergs, pazemīgs – lepns, brīvība – atkarība, jauns – vecs, pilns – tukšs, atvērts – slēgts, liels – sīks, slāpes – veldze, kustība – sastingums, tīrs – atjaukts u. c.
Krājumā „Gadu gredzeni” īpaša nozīme piešķirta vārdam. Vārda koncepcija sabalsojas ar Johana Volfganga Gētes (1749–1832) Fausta ontoloģiju, kas kā pamatprincipu izvērtē vārdu, vārdā izteikto domu, vārda spēku, kā arī vārda un darba attiecību (dzejolis „Vārdi par vārdiem”). Vārdam vienmēr ir uzdevums, pat vārda taupības laikā. Izteikts vārds spēj radīt jauno, glābt un darīt brīvu, tas ir neizdzēšams, tas vērš laiku atpakaļ. Vārda un laikmeta konflikts kā patiesības un varas vai brīvības un ierobežotības attiecība spilgti izpausta poēmā „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, kur skaudri izpausts mākslinieka neatkarības iluzorums. Hronikas oficiālais, ideoloģizētais vēstījums (krustnešu skatījums) kontrastē ar tās rakstītāja, latvieša, personīgajām pārdomām par notiekošo. Vēsturiskās prozas klasiķa Aleksandra Grīna (1895–1941) stāstos ironija par šo oficiālo vēstījumu, tā liekulīgo dabu slēpta stilizējuma zemtekstā, hronistam kā varai vai sev izdevīgas patiesības atklājējam lasītāja acīs pašatmaskojoties.
V. Belševica veido patiesības un melu dramatisku paralēli, kas atklāj skarbo realitāti tās nenovēršamībā. V. Belševicas vēsturisko ekskursu dzejā vienmēr nojaušama zemteksta paralēle ar savu laikmetu: latvietis joprojām kļūst par svešas varas gribas paudēju, apzinātu vai neapzinātu. Autores ierosmes poēmas tapšanā saistāmas ne tikai ar pirmavotu, Livonijas Indriķa hroniku (1224–1227), bet arī Apgaismības filozofa, publicista un rakstnieka Garlība Merķeļa (1769–1850) latviešu teiku „Vanems Imanta”(1802), kur atrodami līdzīgi konflikti un pretstatu pāri, skaidri atsegti varas līdzekļi tautas labprātīgas verdzības un nodevības panākšanai (Kaupo un Imantas divkauja). Mākslinieks ir tas, kurš identificē problēmu, kuru pārņem vilšanās un vēlās šaubas, un viņa protests ir aizturēts vārds. Lepna spīta, ne pakļāvības mēmums. Indivīda un tautas pašsaglabāšanos simbolizē augs, piemēram, koks, kam viegli nocirst stumbru, bet ne izraut saknes, savukārt godu tā attīrīšanas rituālā reprezentē uguns. Saknes ir tautas garīgums, ko glabā vārds un sargā māja, garīgais un jutekliskais ir vienlīdz svarīgi dzīvības uzturēšanā.
„Gadu gredzenu” filozofiskā slodze panākta ar vispārīgā, vienreizējā un sevišķā projekcijām dabā, vēsturē, kultūrā, priekšplānā izceļot sevišķo vai konkrēto pieredzi. Attieksme pret varu un brīvību vēsturiskā kontekstā ļauj saskatīt krājumā „Gadu gredzeni” vācu klasiskā filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (1770–1831) gara filozofijas iezīmes, jo V. Belševicai ir svarīgi, kā laikmets izpaužas mākslinieka daiļradē, kā tajā attīstās lietu un parādību nozīmes; kā veidojas tradīcija, nepazaudējot visu iepriekš radīto; kā šķietami nenozīmīgs un nejaušs īstenības fakts atsedz kādas parādības dziļāko būtību; kā viena maza tauta, attīstot savu garu, var nonākt līdz atziņai, ka cilvēka galvenā noteiksme ir brīvība, un caur to piedalīties pasaules vēstures gājienā. Pēc G. V. F. Hēgeļa vēsture savā būtībā ir progress brīvības jēdziena izpratnē. Šī jēdziena evolūciju var ieraudzīt arī V. Belševicas dzejā.
Lai viena maza tauta atsāktu kopt savu garu, tai jāatgriežas pie savām saknēm. Tamdēļ „Gadu gredzenu” dzejā atdzīvojas senlatviešu mītu un folkloras ētiskie priekšstati (baltā krāsa), tautai dramatiski vēstures mirkļi, sinhronizētas dažādu laikmetu liecības. Svēto Rakstu līdzību stilistika, mītiskie tēli reprezentē svešo, ar varu uzspiesto tekstu, kas vēstī par to, ka Patiesība nenovēršami tiek sista krustā. Patiesības upuru (šķietami neprātīgo, ķeceru) un upurētāju tēma būs noturīga dzejnieces turpmākajā daiļradē, tāpat kā dabiskā (augs) un mākslīgā (dzelzs) pretmeti.
Dzejoļu krājumā „Dzeltu laiks” (1987) autores poētiskie meklējumi ir vienotāki, izteiksmīgāki, autore turpina „Gadu gredzenos” izvērstās tēmas. Grāmatā iekļauti arī līdz tam presē nepublicēti teksti. Dzīvības daudzveidību un trauslumu varas priekšā tradicionāli reprezentē flora, zieds kļūst par cirvja pretstatu, un tam nav izredžu abu sadursmē. Bet paliek saknes. Krājumā konceptuālu nozīmi rod latviešu folkloras simboli, četru stihiju, dabas asinsrites vai dzīvības zīmes (uguns, ūdens, zeme (koks, zieds) un gaiss (putns). Dzejas „es” laiku vēro ārpusē (vēsture), izlaiž to caur sevi (sevišķā pieredze) un atveido ar latviešu mitoloģiskajiem kustības priekšstatiem (tālu – tepat; augša – apakša; steidzīgi – lēni; sastingt – iet), dramatiski iezīmējot iecerētā un nesasniegtā opozīciju. Gara un varas cīņā uzvar pēdējā, jo tā viltīgi izmanto garu (G. Merkeļa Kaupo vai viltus pravieša sindroms). Gars padodas un paliek mēms. Tas vairs nav spīta klusums, bet cīņas un darba spara apsīkums. Nav nekā briesmīgāka – vienai mazai tautai. V. Belševica meklē tautas mēmuma iemeslus, atkārtoti izvirzot svešā, mākslīgā (Bībele) un savējā, dabiskā, autentiskā (tautasdziesma) pretstatu, kura atklājums liek atcerēties G. V. F. Hēgeļa saprātīgo valsti, kur reliģija kalpo tās interesēm. Noskaidrojot padošanās cēloņus (rūpēs par māju, ligzdu, fizisku izdzīvošanu ikdienā piemirsts gars), vienlaikus tiek meklēti pamati atmodai, un tādi tiek rasti nepieciešamības, instinktu pasaulē – dabā, diennakts un gadalaiku ritmā, mūžīgajās floras un faunas pārvērtībās, uzdīgt, atdzimt un dzīvot gribā, pacietīgi gaidot savu laiku kā tulpes sīpols. Atgriezties pie neskartās, bezceļu dabas alegoriski nozīmē atcerēties un kopt savas kultūras saknes (vārdu, dziesmu, svētkus), nodrošinot tradīcijas nepārtrauktību un pārmantojamību. Dabiskais, dzīvais un tradicionālais pret mākslīgo un svešo, perifērija pret centru, sīkais pret lielo, lēnais pret ātro, agrais pret vēlo, sevišķais pret vispārīgo.
Sevišķā (savpatā, vienreizējā) nozīme uz lielo vēstures notikumu un personību fona apcerēta divdesmit astoņos cikla „Laika raksti” dzejoļos: mazo cilvēku likteņi, konkrēta goda vai negoda rīcība pretī vispārinošajām varas mistifikācijām. Pārejošais un mūžīgais, atgriežamais (attīrāmais) un neatgriezeniskais izgaismojas individuālajos noteikta stilizēta pagātnes vai mūsdienu laikmeta pieredzējumos. Sevišķa, ņemot vērā piederības vietniekvārda nozīmi krājuma dzejā, var būt gan konkrēta cilvēka dzīve, gan vienas mazas tautas gaita ceļā uz brīvību, pašapziņu, sevis nenoniecināšanu, un pirmā noteikti iekļaujama otrajā – plašākajā sevišķībā vai kopībā jeb tautā.
No Valsts prēmijas par „Dzeltu laiku” V. Belševica atteicās.
Triloģija „Bille” (pirmā daļa – 1992. gadā ASV, 1995. gadā Latvijā; otrā daļa „Bille dzīvo tālāk” (vēlāk „Bille un karš”) – 1996. gadā; trešā daļa „Billes skaistā jaunība” – 1999. gadā) turpina Doku Ata (1861–1903), Viļa Plūdoņa (1874–1940), Annas Brigaderes (1861–1933), Jāņa Jaunsudrabiņa (1877–1962) u. c. daļēji autobiogrāfiska bērnības atmiņu garstāsta tradīciju, vēstījumu epizodēs veidojot no trešās personas, Gūtmaņu Sibillas ikdienas aculiecinieka vai hronista skatapunkta. V. Belševica izvēlas lakonisku, šķietami bezkaislīgu notikumu aprakstu, un tuvinās Andreja Upīta (1977–1970) un Ernesta Birznieka-Upīša (1871–1960) ieviestai sociāli psiholoģiskā īsā stāsta vēstījuma tradīcijai. Šāda forma ļauj paplašināt zemteksta slodzi atbilstošas noskaņas (biežāk sirsnīgas vai smeldzīgas) un attieksmes, piemēram, ironijas atklājumam, Sibillas vecāku, kaimiņu, radu un draugu domstarpības tēlojot. Šāds statiskais un bezkaislīgais redzes leņķis nereti atstāj lasītāju neziņā par noklusēto vai aprauto posmu atstāstāmajā notikumā, reizumis tas ļaujas arī nākotnes modelējumam atbilstoši meitenes loģikai, viņas augošajā pieredzē un iztēlē balstītai. Triloģija aptver Grīziņkalna strādnieku ģimenes dzīvi īres namā kopš „ulmaņlaikiem” (20. gadsimta 30. gadu otra puse) cauri „krievu”, „vācu” un atkal „krievu laikiem” 40. gados. Laikmets provocē personāžu dažādās situācijās veikt izvēli atbilstoši filozofa Imanuela Kanta (1724–1804) morālajam imperatīvam – redzēt citos cilvēkos vien līdzekli vai tomēr arī mērķi, spēt nesavtīgi palīdzēt. Dzīvot nozīmē pieaugt, un pieaugt nozīmē iemācīties izšķirties – palikt godīgam pret sevi un citiem vai samierināties ar meliem, uzticēties vai noslēgties, saprast, piedot vai noliegt, remdināt vien fizisku, vai arī garīgu badu, ne tikai uzņemot ko gatavu, bet uzdrošinoties radīt pašam.
Triloģiju atzinīgi novērtēja. 1995., 1996., 2000. gadā tās autore nominēta Nobela prēmijai. Par pirmo daļu rakstniece saņēma Kārļa Goppera fonda balvu (1993), par pirmo un otro daļu – Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu (1997). „Bille” tika iekļauta LTV raidījuma „Lielā lasīšana” (2014) veidotajā latviešu iemīļotāko grāmatu sarakstā. Tā tulkota zviedru (1999, 2001) un krievu valodā (2000, 2002).
Pēc triloģijas motīviem veidota Latvijas Nacionālā teātra izrāde „Bille” (2009, rež. Valdis Lūriņš (1951)). Balstoties pirmās daļas epizodēs, ar Nacionāla kino centra atbalstu programmā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” uzņemta spēlfilma „Bille” (2018, rež. Ināra Kolmane (1961)).
Vairāki V. Belševicas dzejas teksti ir komponēti (Raimonds Pauls (1936) – „Es mīlu tevi tā, kā priede aug”, „Vienaldzības”, „Kamola tinēja”; Imants Kalniņš (1941) – „Dūdieviņš”; Niks Matvejevs (1958–2014) – dziesmu cikls „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”; Uldis Stabulnieks (1945–2012) – „Miers” u. c.).
Olga Senkāne
