Latvijā grūti iedomāties populārāku personību par Raimondu Paulu. Tā tas ir jau piecdesmit gadu garumā – no 20. gadsimta 60. gadu nogales līdz pat mūsu dienām. Un attiecībā uz populārās mūzikas komponistu (nemaz nerunājot par akadēmiskās mūzikas autoru atpazīstamību) tā ir paradoksāla situācija – muzikologi jau iepriekš atzīmējuši, ka ASV vai Francijā reti kurš zina tos, kas rakstījuši dziesmas Elvisam Preslijam (1935–1977), Frenkam Sinatram (1915–1998), Edītei Piafai (1915–1963), Mireijai Matjē (1946). Taču Raimonds Pauls ir zināms visiem. Vispirms tiek minēts viņš, un tikai pēc tam solisti, kurus agrāk sauca par estrādes dziedātājiem, bet tagad – vienkārši par popmūziķiem. Jā, protams, šeit liela loma ir paša Raimonda Paula nenogurstošajai koncertdarbībai, kur par īpašu muzikālu zīmi kļuvis viņa uzreiz atpazīstamais klavieru piesitiens. Nevar nepieminēt arī viņa sabiedrisko darbību – galu galā tieši Raimonds Pauls bijis pirmais atjaunotās Latvijas kultūras ministrs. Tomēr tas jau drīzāk būtu blakusefekts – īstais iemesls Raimonda Paula fenomenam jāmeklē kur citur.
Latvijas kultūras kanonā ietvertas Raimonda Paula dziesmas. Kāds ir to kopskaits, neviens īsti nezina – pēc dažiem aprēķiniem šis skaitlis pārsniedz astoņus simtus. Un te, visticamāk, arī saplūst žanru robežas – daudzkārt neiespējami nodalīt izklaidējošu dziesmu no klasiskai koncertskatuvei piemērota darba; virkne dziesmu, kas teicami iekļaujas daudzbalsīgā korī un ar to saistītā estētikā, izrādās sākotnēji rakstītas estrādes mūziķiem; tāpat arī daudzu dziesmu izcelsme meklējama teātrim un kino rakstītajās partitūrās. Un jāteic, ka arī šo skaņdarbu mākslinieciskais piepildījums ir ļoti dažāds – Raimonds Pauls iedvesmojies ne tikai no džeza, bet arī no šlāgera, ne tikai no progresīvā roka komplicētās izteiksmes, bet arī no visvienkāršākajām ziņģēm, un tad nu arī nereti sanāk tā, ka paši populārākie Paula darbi nebūt nav tie spilgtākie, izkoptākie, interesantākie. Viena nemainīga iezīme tomēr paliek – Raimonds Pauls ir unikāls ar savu melodiķa talantu, un daudzos gadījumos viņa dziesmu intonācijas skan tik izteiksmīgi, tik trāpīgi, ka komponista radītais darbs suģestē pat visparastākās formas ietvaros.
Turpat arī visnotaļ aizraujoši stilistiskie līkloči – agrīno dziesmu vitalitāte un lirisms atspoguļo 50.–60. gadu estrādes mūzikas gaišo un optimistisko pasaules uztveri, nebūt neizslēdzot arī džeza elementu klātbūtni un psiholoģiski dziļākus vilcienus (vērtīgāko dziesmu vidū te jānosauc „Mēs tikāmies martā”, „Reiz nāksi tu”, „Lai tik līst”, „Kāpēc?” – visas ar Alfrēda Krūkļa (1921–2003) vārdiem); nozīmīgākajā 70. un 80. gadu daiļradē iezīmējas pavērsiens džezroka virzienā, un tā nu Raimonds Pauls rada ne tikai vispārzināmos opusus „Mēmā dziesma”, „Zilā”, „Par pēdējo lapu” (visām vārdu autors Jānis Peters (1939)), bet arī izvērsto balādi „Spēļu nakts Duntes krogā” (Arvīda Griguļa (1906–1989) dzeja), arī ciklus „Vecās Rīgas vitrāžas” (Jāņa Petera dzeja), „Piecas dziesmas ar Dainas Avotiņas dzeju”, „Ielu dziesmas” (Austras Skujiņas (1909–1932) dzeja), „Austrumu motīvi” (Leona Brieža (1949) dzeja), „Melnais kliedziens” (Gunāra Kroļļa (1932) dzeja), „Trīs dziesmas ar Raiņa vārdiem”. 80. gados sadarbībā ar Allu Pugačovu (1949) un citām slavenībām apgūta arī Krievijas estrādes mūzikas telpa, un neatkarīgi no tā, kāds ir jaunradīto dziesmu teksta variants – Annas Rancānes (1959) dzeja latviski vai Iļjas Rezņika (1938) dzejas rindas krieviski – tādi darbi kā „Sev paņemšu līdz”, „Nepasauc, nepiesauc mani vēl” vai „Nenāciet klāt man rudenī” pauž gan emocionālu atklātību, gan satura un izteiksmes līdzekļu piesātinātību un spraigumu. Turpretī 90. gadi un tālākās desmitgades – ne tikai nebeidzamu zaļumbaļļu laiks, bet arī personiskas kontemplācijas brīži, daiļradē ik pa brīdim atplaiksnoties nostalģiskām atmiņām par agrāko darbu stilu un vēstījumu, un arī tādēļ pie dziesmām „Neaizmirsti mani” vai „Es tevi dzirdu” gribas atgriezties vēl un vēl.
Otrkārt, Raimonda Paula daiļrades dažādību uzskatāmi atklāj viņa mūzikā izmantotās dzejas daudzveidība un komponista dziesmu interpretu loks vairāku gadu desmitu laikā. Dzejnieku vidū, protams, avangarda literatūras meistarus neatrast – sentimentālu vārsmu autorus gan, kuru vidū īpaši izceļas jau pieminētais Alfrēds Krūklis (daiļrades sākuma periodā) un Guntars Račs (1965) (tuvāk mūsu dienām). Taču turpat arī klasiķi, un zīmīgs vērojums – tieši izcilāko latviešu autoru dzejas rindas Raimondu Paulu iedvesmojušas uz patiesi smalkām un poētiskām atklāsmēm. Un tad arī radušies tādi konģeniāli Jāņa Poruka (1871–1911), Viļa Plūdoņa (1874–1940), Aspazijas (1865–1943) dzejas lasījumi kā „Balts sniedziņš snieg uz skujiņām”, „Krīt pārslas, krīt” un „Circenīša Ziemassvētki”, arī „Vientuļais namiņš” ar francūža Morisa Karēma (1899–1978) dzeju, arī apburošā a cappella miniatūra „Dārzs ziemā” ar Māra Čaklā (1940–2003) dzeju; labākos Paula darbus dzied bērnu ansamblis „Dzeguzīte”, Rīgas Doma zēnu koris, Jauniešu koris „Kamēr…”, visbeidzot, arī Dziesmu svētku kopkoris, kur himniskā partitūra „Manai dzimtenei” ir tikai viens no neskaitāmajiem Raimonda Paula un Jāņa Petera sadarbības piemēriem. Estrādes dziesmu solistu uzskaitījums sākas ar akadēmiski skolotajiem operetes dziedoņiem Edgaru Zveju (1924–1986) un Valentīnu Butāni (1929–2012), pagaidām noslēdzas ar Ralfu Eilandu (1993) un Kristīni Prauliņu (1992), taču pa vidu ir Nora Bumbiere (1947–1994) un Viktors Lapčenoks (1947), Margarita Vilcāne (1940) un Ojārs Grīnbergs (1942–2016), Mirdza Zīvere (1953), Laima Vaikule (1954) un vēl citi. Arī Ingus Pētersons (1959). Un arī Elīna Garanča (1976), kurai rakstītais cikls „Baltās paslēpes” ar Vizmas Belševicas (1931–2005) dzeju atkal apliecināja iepriekš definēto patiesību – ja Raimondam Paulam pie rokas ir lieliska dzeja un pasaulslavena soliste, tad viņš klausītājiem arī pēc 80 gadu vecuma sagādā kārtējo pārsteigumu.
Armands Znotiņš
