Komponista Alfrēda Kalniņa (1879–1951) solodziesmas, 1900–1949

Pilnībā apzināt Alfrēda Kalniņa daiļradi ir gandrīz neiespējams uzdevums. Viņš pieder pie pirmajiem latviešu komponistiem, kas nopietni pievērsies operas un baleta žanram, viņa klaviermūziku ar lielu prieku spēlē latviešu pianisti, viņš izpaudies dažādos programmatiskas simfoniskās mūzikas žanros, pats būdams ērģelnieks, rakstījis skaņdarbus ērģelēm, un labu tiesu vērā ņemamu kordziesmu, visticamāk, būtu radījis arī tad, ja nekad nebūtu kāpis Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē. Aktuālajā repertuārā no šī bagātīgā mantojuma pārstāvēta tikai daļa. Tomēr komponista daiļrades pamatžanrs ir tieši vokālā kamermūzika, un visai likumsakarīgi, ka ar to Alfrēds Kalniņš atšķiras no saviem gados vecākajiem latviešu mūzikas klasiķa godu iemantojušajiem līdzgaitniekiem. Andreja Jurjāna daiļradē solodziesma atradās perifērijā, Jāzeps Vītols atklāti atzina, ka viņam nepieciešama objektīvāka izteiksme, bet Emilis Melngailis atrada daudzu atsevišķu balsu saliedējumu folklorā.

Alfrēds Kalniņš un viņa draugs Emīls Dārziņš meklēja ko citu, un tā bija jauna nācijas brieduma pakāpe pēc tautiskā romantisma kolektīvajām izpausmēm. Gluži dabiski sekoja nacionālais romantisms ar jaunu mākslinieciskās individualitātes līmeni, ar ielūkošanos atsevišķa cilvēka dvēselē, viņa iekšējā pasaulē, jūtu dzīvē un intīmo pārdzīvojumu sfērā. Tikpat dabiski notika arī atraisīšanās no tautas mūzikas impulsiem, lai gan nacionālās identitātes koda iešifrējums solodziesmas žanrā līdz ar to tikai ieguva papildu dzīvīgumu, un bagātināšanās ar jūgendstila izsmalcinātību, impresionisma kolorītu un ekspresionisma patosu (galu galā 20. gadsimta pirmajā pusē romantisms jau bija izskanējis, Alfrēda Kalniņa mūzikas vaibsti tuvinājās Jaņa Rozentāla un Vilhelma Purvīša gleznu vizualitātei, un viņam kaut kā bija arī jāsadzīvo vienā laikmetā ar Artūru Onegeru un Paulu Hindemitu).

Konsekventa vairīšanās no standartizēta romantisma ēnas pusēm – daiļskanīgas virspusējības un jūtu šabloniskuma – Alfrēda Kalniņa solodziesmās ienesa plašu emocionālo diapazonu un noskaņu, stila, kompozicionālo rakursu plastiskumu. Pilnā mērā tas dzirdams laikam jau slavenākajā komponista solodziesmā – elēģiskajā balādē „Brīnos es” ar Andrieva Niedras dzeju, kas rakstīta 1901. gadā, kad komponistam vēl bija tikai 22 gadi. Taču arī šeit „slavenākā” nebūt nenozīmē „vienīgā ievērojamā”. Par miniatūru mīlas lirikas šedevru saucama 1913. gada solodziesma „Pļāvēja diendusa” ar Raiņa dzeju, par dabas tēlu un psiholoģiskas apceres saliedējumu – 1904. gada solodziesma „Līst klusi” ar Jāņa Poruka dzeju, turpat arī citi opusi ar Raiņa vārdiem – „Laipnā liesma”, „Lēni viena zvaigzne iet”, „Šīs brīnišķīgās acis”, „Jūras vaidi”, „Vakara zieds”, visbeidzot, arī cikls „Piecas dziesmas Raiņa piemiņai”. Skaņdarbu nosaukumi vien ļauj nojaust mūzikas raksturu – „Mežā nakts ir ienākusi” (Jāņa Jaunsudrabiņa dzeja), „Rudens zieds” (Jāņa Akurātera dzeja), „Gana dziesma vasarā” (Viļa Plūdoņa dzeja), „Ziedoņa idille” (Kārļa Skalbes dzeja); melanholija mijas ar saulainām noskaņām, dramatiska patētika – ar gaišiem, vienkāršiem tēlojumiem. Jā, protams, Alfrēda Kalniņa mūzikā daudz ir romantiķu postulēto „pasaules sāpju”, taču tajā pašā laikā komponists ir radījis veselu ciklu „Bērna sapņi”, pat Jāņa Poruka daiļradē atradis miniatūru „Tracis” par kaķīša, zaķīša un puisēna sastapšanos uz ceļa, bet dziesmā „Kucentiņš” ar Kārļa Štrāla vārdiem paudis sajūsmu par jauniegūto rotaļu biedru.

Kā zināms, suņi ir labāki par cilvēkiem. Un arī Alfrēda Kalniņa solodziesmu kopums atgādina komponista laikabiedru atziņu, ka viņš bijis viens no vientuļākajiem cilvēkiem, kādi vien zināmi. Neraugoties pat uz klasiķa statusu un ģimenes dzīvi. Vienmēr ar nedaudz distancētu un ironisku attieksmi, vienmēr ar slēptu dramatisku zemstrāvu. Arī tādēļ līdzās pagātnes ievērojamo vokālistu – Jāņa Zābera, Ilgas Tiknuses, Kārļa Zariņa – un mūsu vidū esošo solistu – Maijas Krīgenas, Ingus Pētersona, Krišjāņa Norveļa – interpretācijām nepieciešami jaunu mūziķu lasījumi, lai mēģinātu atrast atslēgu šim noslēpumam.

Armands Znotiņš