Dzejnieka un rakstnieka Raiņa (1865–1929) dzejoļu krājums „Gals un sākums”, 1912, un luga „Uguns un nakts”, 1905

Krājuma „Gals un sākums” iecere radusies 1907. gadā, kad Rainis kopā ar sievu Aspaziju (Elza Rozenberga, 1865–1942) bija devies trimdā uz Šveici, un lielākā daļa dzejoļu sacerēti laikā no 1910. līdz 1912. gadam, kaut gan krājumā iekļauti arī senāki dzejoļi, sākot jau no 1901. gada. Izveidojot filozofiskās lirikas paraugu, Rainis ar šo krājumu apvienoja intelektuālu refleksiju ar emocionāli uzlādētu vārsmošanu.

Koncepcijas un formāta ziņā „Gals un sākums” ir viens no vērienīgākajiem dzejas krājumiem Latvijas literatūrā, to veido 10 nodaļas, un katru no tām ievada savs moto. Nodaļu vienojošā frāze – „Es ritu, ritu” – iemieso mūžīgās kustības un mainības metaforu. Dzejoļa krājums veido pasaules modeli, kura esības nosacījums ir kustība, tapšana un pārtapšana. Dzejoļa krājums ir poētiskā formātā radīta pasaule, kurā atklājas personības tapšanas nosacījums – nemitīga mainība. Turklāt krājums atšķiras no citām sava laika dzejoļu grāmatām ne tikai ar valodas un kompozīcijas inovācijām, bet arī ar konsekventu ideālismu.

Luga „Uguns un nakts” sacerēta laikaposmā starp 1903. un 1904. gadu dažādās vietās Latvijā, bet lielākoties Rīgas jūrmalā, Jaundubultos, dzejnieku vasarnīcā. „Uguns un nakts” ir ievērojamākais Raiņa dramaturģiskais darbs, kura pamatā ir Andreja Pumpura (1841–1902) eposs „Lāčplēsis”, un tas uzskatāms par svarīgāko simbolisma paraugu latviešu literatūrā. Lugu autors nodēvējis par „Senu dziesmu jaunās skaņās”, proti, radot dramatizējumu, Rainis pārņēma Pumpura sižetu, to papildinot ar jaunām epizodēm, kas padziļina idejisko dimensiju, kā arī simbolu un tēlu sistēmu. Lugas virsraksts liecina par pretstatu izmantošanu literārā vēstījuma radīšanā. No vienas puses – tajā ir gaismas spēki: Lāčplēsis, kas simbolizē tautas spēku un brīvības alkas, Laimdota, ko var uztvert kā Latvijas simbolu, latviešu virsaiši. No otras – tumsas spēki: Melnais bruņinieks, vācu iekarotāji, tautas nodevēji Kangars un Līkcepure. „Uguns un nakts” simbolika ir ļoti ietilpīga un daudzdimensionāla, tā iemieso universālu un vispārcilvēcisku filozofiju, kas ietverta vienkāršos un atpazīstamos simbolos. Tajā simboliski iekļaujas gan teiksmas sižets, gan 13. gadsimta notikumi, gan 1905. gada revolūcija, gan gaidas pēc brīvas Latvijas.

Īpašs tēls lugā ir Spīdola, kuru parasti mēdz interpretēt kā skaistuma simbolu un Lāčplēša līdzgaitnieci, taču faktiski Spīdolu var uzskatīt par „Uguns un nakts” – un Raiņa simbolisma vispār – atslēgu. Rainis Spīdolu veidojis kā mainīgu un daudznozīmīgu simbolu. Lāčplēsis un Laimdota ir skaidri un nepārprotami tēli, toties Spīdola ir mainīga un dinamiska, un dažbrīd balansē un mijas ar labā un ļaunā pretstatiem.

Dzejas krājumam „Gals un sākums” un lugai „Uguns un nakts” ir nozīmīga vieta arī Raiņa personības un literārā devuma piemiņā. 2015. gadā, kad visā Latvijā tika svinēta plaša Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejas programma ar vairāk nekā 100 dažāda žanra aktivitātēm un pasākumiem, viens no spilgtākajiem kultūras notikumiem bija „Uguns un nakts” iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī Viestura Kairiša (1971) režijā.

Savukārt 2012. gadā, kad krājumam „Gals un sākums” apritēja 100 gadu, Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā, par godu šim notikumam tika rīkots zinātniskais seminārs. Seminārā izskanējušie referāti tika apkopoti un papildināti, un 2017. gadā tika izdota kolektīvā monogrāfija „„Gals un sākums”: 21. gadsimta sākuma skats”, kas uztverama kā apliecinājums Raiņa tekstu daudzpusībai, noturīgajai nozīmībai un poētiskajam potenciālam.

Ivars Šteinbergs