Jaņa Rozentāla glezna „No baznīcas” ir trāpīgs un daudzslāņains latviešu tautas dzīves tēlojums, kas raksturo 19. gadsimta 90. gadus – laiku, kad sabiedrībā pieaug latviešu tautas nacionālā pašapziņa. Ar šo darbu mākslinieks aizsāka jaunu tradīciju latviešu glezniecībā, pirmo reizi centrā ieceļot zemniekus un vienkāršo tautas dzīvi. Šī glezna un Rozentāla daiļrade kopumā pēcāk spēlēja nozīmīgu lomu tautas nacionālās pašapziņas celšanā, kas bija balsts ceļā uz neatkarīgu valsti.
Eļļas tehnikā gleznoto darbu „No baznīcas” Janis Rozentāls radīja 1894. gadā kā studijas noslēdzošo diplomdarbu Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijā. Ar šo it kā ikdienišķo svētdienas rīta ainu pie Saldus Svētā Jāņa baznīcas, Rozentāls ir radījis trāpīgu laikmeta raksturojumu un plašu 19. gadsimta beigu Latvijas laukiem raksturīgu tipāžu galeriju. Gleznā vienuviet ir ļaudis spēku plaukumā, jaunieši, bērni un vecīši, kalpi un saimnieki, veiksminieki un grūtdieņi. Kopumā gleznā detalizēti un ļoti reālistiski attēloti ap četrdesmit personāži, kas pēc dievkalpojuma atgriežas savās ikdienas gaitās. Rozentāls katrā rūpīgi izcēlis kādu zīmīgu izteiksmi, pozu, žestus, apģērbu, noskaņojumu, savstarpējās attiecības ar citiem tēliem. Aiz katra no viņiem slēpjas reāls cilvēks, kas ļauj skatītājam pieskarties arī šo cilvēku dzīvesstāstiem, pieredzēm un 19. gadsimta beigām Latvijas laukos.
19. gadsimta 90. gados Latvijas teritorijā valdīja nacionālpatriotisks noskaņojums un to savos darbos atspoguļoja arī 1891. gadā dibinātā Pēterburgā studējošo latviešu mākslas studentu pulciņa „Rūķis” (1891) biedri – Ādams Alksnis (1864−1897), Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis (1872−1945), Johans Valters (1869−1932), Teodors Zaļkalns (1876−1972), Gustavs Šķilters (1874−1954) un citi. Pulciņa biedrus vienoja mērķis radīt nacionālu un tajā pašā laikā modernu mākslu, ko viņi realizēja gleznojot dzimtenes dabu, sadzīvi un vēsturi. Vēsturiski šajā laikā arī Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijā valdīja revolucionārs gars – par izmaiņām akadēmiskajā vidē cīnījās tā saucamie peredvižņiki, kas bija 19. gadsimta otrās puses krievu mākslinieku reālisma virziena atbalstītāji un kas neatbalstīja akadēmijas konservatīvo pasniedzēju aizraušanos ar antīkajiem sižetiem un norobežošanos no reālās dzīves un tās problēmām. Rozentāls abas šīs laikmeta norises spēja atspoguļot gleznā „No baznīcas” – tas bija pirmais diplomdarbs Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijā ar nacionālu sižetu un attēloja sadzīvisku ainu no latviešu tautas dzīves. Pēc trīs gadiem Johans Valters, turpinot šo kustību un, iespējams, tieši Rozentāla ietekmē, radīja diplomdarbu „Tirgus Jelgavā” (1897). Rozentāls esot bijis sajūsmā par Valtera pievēršanos šai kustībai, kas netieši norāda, ka latviešu identitātes meklējumi glezniecībā, atveidojot sadzīviskas ainas no vietējam pilsētām un ciemiem, viņam bija nozīmīgi.
Trāpīgo laikmeta attēlojumu pamanīja arī autora laikabiedri. Glezna tika atzinīgi novērtēta ne tikai Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas akadēmiķu vidū, bet arī izpelnījās vispārēju ievērību Latviešu etnogrāfiskajā izstādē 1896. gadā – pirmajā lielākajā latviešu vēstures un kultūras prezentācijā, kas uztverama kā nepārprotams pieteikums līdzvērtīgi atrasties līdzās citām nācijām. Mākslas zinātnieka Jāņa Siliņa skatījumā Rozentāla iedibinātā tradīcija mūsu zemnieku žanra glezniecībā ir pielīdzināma Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) nozīmei latviešu literatūrā.
Interesanti, ka vairākus no gleznā iekļautajiem saldeniekiem no jauna var ieraudzīt darbā „No kapsētas” (1895), kas tapis pēc gada un kurā mākslinieku jau vairāk interesējuši plenēra gaismēnu efekti nekā vietējās sabiedrības koptēls.
Janis Rozentāls dzimis Saldus pagastā, kalēja Miķeļa Rozentāla un viņa sievas Lavīzes ģimenē. 1894. gadā viņš absolvēja Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu un ieguva pirmās pakāpes mākslinieka diplomu. Tautas dzīves tēlojums bija tikai viena no mākslinieka daiļrades šķautnēm. Viņš gleznoja arī dažādus portretus, reliģiskas kompozīcijas, strādāja stājgrafikā, grāmatu un preses grafikā, darināja dekoratīvu kompozīciju metus, kā arī rakstīja apceres par aktuālo mākslu un teorētiskiem jautājumiem, un darbojās mākslas izglītības jomā. Ar Jaņa Rozentāla starpniecību Latvijas mākslā un kultūras dzīvē atbalsojās Eiropas mērogā izplatījušās idejas un paņēmieni, kuru apguvei un apziņai vietējā vidē bija novatoriska nozīme. Viņa daiļradē izpaudās reālisma, nacionālā romantisma, simbolisma, impresionisma, jūgendstila un neoklasicisma iezīmes. Rozentāls bija ne tikai talantīgs mākslinieks, bet arī viens no rosīgākajiem un ietekmīgākajiem Latvijas kultūras darbiniekiem, īpaši Rīgā, ap sevi pulcējot latviešu inteliģenci.
Šobrīd Rozentāla meistardarbu „No baznīcas” var aplūkot atjaunotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) pastāvīgajā ekspozīcijā. Viņa zīmē tika aizvadīts 2016. gads, kad ar dažādām izstādēm, semināriem un publikācijām tika svinēta mākslinieka 150. gadadiena. Turklāt tā tika iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā. Klasiķis tika godināts arī atklājot plašu retrospektīvu izstādi LNMM galvenās ēkas Lielajā izstāžu zālē, kā arī viņa vārdā nosaucot laukumu pie renovētās muzeja ēkas. Vairāki pasākumi notika arī mākslinieka dzimtajā pilsētā Saldū, tajā skaitā tika prezentēta mākslas zinātnieces Intas Pujātes grāmata „No Saldus līdz Romai”.
Mūsdienās par mākslinieka daiļradi un dzīves gājumu vēsta divi muzeji. Pirmais – Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs – tika atklāts jau 1947. gadā paša Rozentāla projektētajā mājā. Otrs – Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs – tika dibināts 1973. gadā mākslinieka un viņa sievas – somu dziedātājas Ellijas Forseles – dzīvesvietā (no 1904. līdz 1915. gadam) Rīgā, Alberta ielā 12. Muzeja ekspozīcija veltīta arī viņu dzīvokļa apakšīrniekam – rakstniekam Rūdolfam Blaumanim.
Ikdienā par talantīgo mākslinieku atgādina 1937. gadā atklātais, Burkarda Dzeņa (1879–1966) veidotais piemineklis pie Latvijas Mākslas akadēmijas.
Agita Salmiņa
