Gleznotāja Johana Valtera ap 1900. gadu tapusī glezna „Peldētāji zēni” ir izjustākais un delikātākais latviešu plenēra glezniecības paraugs 19.−20. gadsimta mijā. Ar gaismēnām panāktā vizošā noskaņa liek gleznā attēloto ikdienišķo ainu uztvert kā brīnumu, kas radies mākslinieka acu priekšā. Zēnu stāvus aptver ar gaismu pielieta ūdens ņirboņa, un radītā noskaņa it kā sniedzas ārpus uzgleznotā robežām, liekot skatītājam nojaust ko lielāku un tālāku.
Gaismas atspulgos vizuļojoša ūdens virsma bija vienojošs 19. gadsimta 70. gadu franču impresionistu gleznu motīvs. Šīs ainas mākslinieki tvēra brīvā dabā ārpus savas studijas jeb plenērā, kur svarīgi bija vizualizēt uz vietas redzētos un piedzīvotos gaismas un apkārtējās dabas kontrastus. Gadsimta ceturksni vēlāk, reizē ar citu Eiropas mākslinieku centieniem risināt šo tēmu, tapa arī latviešu gleznotāju interpretācijas. Tam pievērsās arī Johans Valters, kurš ar šo glezniecības virzienu iepazinās 1898. gada pavasarī braucienā uz Eiropas mākslas pilsētām: Berlīni, Parīzi, Vīni, Strasbūru, Milānu u. c.
Ūdens virsmas vērojumi un paša Valtera ritma, saskaņas un viegluma meklējumi sasaucas ar mākslinieka muzikalitāti. Proti, bērnībā viņš apguva vijoļspēli. Tā tieši pirms gadsimta mijas kā prelūdija vēlākiem peldētāju zēnu darbiem tapa gleznas „Viļņojošs ūdens” (ap 1898), „Pīles” (1898) un „Jūrmala (Rāma jūra)” (ap 1900) u. c. Šīs ievirzes turpinājumā ap 1900. gadu Valtera jaunradē ienāca leģendārās lakoniskās un gleznieciski smalkjūtīgās bērnu peldēšanās ainas „Zēni pie ūdens” (ap 1900), „Trīs zēni pie ūdens” (ap 1900) un „Peldētāji zēni”, kas saskan ar tā laika sabiedrībā aktuālo tā dēvēto bioloģisko romantismu jeb interesi par cilvēka bioloģisko dabu, ķermeņa attīstību, novecošanu un dzīves pavasari. Laika posmā no 1899. gada līdz 1926. gadam Johans Valters radīja vairākus darbus ar nosaukumu – „Peldētāji zēni”. 1901. gada sākumā vienā no Rīgas prestižākajām izstāžu zālēm – Rīgas Mākslas salonā – izstādītā šīs sērijas glezna, kas mūsdienās pazīstama vairs tikai no reprodukcijām, ieguva plašāku atpazīstamību un Valteru pārstāvēja gan trešajā Berlīnes secesijas izstādē (1901), gan ceturtajā „Mir iskusstva” izstādē Pēterburgā (1902).
Latvijas kultūras kanonā iekļautā „Peldētāju zēnu” variācija atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. 36 centimetrus platais un 45 centimetrus garais eļļas gleznojums uz koka datējams ar 1900. gadu. Mirguļojošas ūdens virsmas ieskauti un saules apmirdzēti, pret skatītāju muguru pavērsuši stāv trīs kailu zēnu tēli. Viens no viņiem iebridis ūdenī, kur, iespējams, pavadījis visu pēcpusdienu un nu, lai mazliet sasildītos, sakrustojis rokas uz krūtīm. Abi pārējie puiši tup uz gandrīz nemanāma dēlīša, kas daļēji iegrimis ūdenī, un cītīgi nodevušies ūdens tilpnes vērojumiem. Gleznā Valters pratis ar lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem radīt abstrahētu dabas tēlojumu, atmetot visu lieko. Ar gaismēnām panāktajā rimtajā vilnīšu ņirboņā, mākslinieks iemiesojis maigu, pulsējošu dzīvību. Tam visam pāri plūst zēnu stāvu radītā noslēpumainā apgarotība, kas apbur jebkuru skatītāju un it kā ierauj šī mazā dabas stūrīša radītajā pasaulē. Mākslas vēsturniece Kristiāna Ābele secina, ka šis darbs apbūris cilvēkus cauri laikiem – kā eliti, tā vienkāršo sabiedrību, kā bioloģiskā romantisma kritizētājus, tā ietekmīgus mākslas kritiķus.
Johans Valters, kopā ar Jani Rozentālu (1866−1916) un Vilhelmu Purvīti (1872−1942) tiek uzskatīti par Latvijas mākslas vēstures pīlāriem. Gleznotājs piedzima Jelgavā, tirgotāja un domnieka ģimenē. Tāpat kā daudzi tā laika mākslinieki, arī viņš devās studēt uz Pēterburgas Ķeizarisko mākslas akadēmiju (1889−1897) un studiju laikā kļuva par Pēterburgas latviešu mākslinieku pulciņa „Rūķis” vadītāju. Latvijas kultūras kanonā iekļautā Jaņa Rozentāla darba „No baznīcas (Pēc Dievkalpojuma)” iedvesmots, arī viņš savu diplomdarbu veltīja latviešu sadzīves un savas dzimtās puses atainojumam, radot gleznu „Tirgus Jelgavā”.
Daiļrades sākumā Valters pievērsās akadēmiskajam reālismam, kam sekoja pievēršanās vairākiem modernisma virzieniem – impresionismam, simbolismam un jūgendstilam un mūža nogalē ekspresionismam. 1906. gadā Valters pārcēlās uz Vāciju, kur savu darbību turpināja ar radošo pseidonīmu „Valters-Kūravs” (Walter-Kurau). Vācijā vienu no viņa „Peldētāju zēnu” variantiem iegādājās kolekcionārs Ādolfs Rotermunts (Adolf Rothermundt, 1846−1930), kuram piederēja tā laika lielākais privātais vācu impresionisma glezniecības meistardarbu krājums. Zīmīgi, ka kolekcionārs par vajadzīgu uzskatījis kolekcijā iekļaut arī Valtera darbu, kas norāda uz tā unikalitāti un reizē profesionalitāti, ļaujot to ierindot starp tā laika Eiropas mākslas ainu veidojošajiem mākslas darbiem. Mākslinieks mira Berlīnē.
Johana Valtera darbi glabājas ne tikai Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijās (kopā 125 gleznas, 22 zīmējumi un akvareļi), bet arī Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā, Liepājas muzejā, Mūkusalas Mākslas salonā un citur. Turklāt tie aplūkojami arī dažādās Vācijas, Itālijas, Zviedrijas un ASV galerijās un muzejos. Latvijas krājumos lielākoties atrodamas mākslinieka Jelgavas perioda gleznas un tikai dažas no Vācijas perioda.
Mākslinieka 140. gadadienā (2009. gadā) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāja plašu viņa darbu izstādi, kurā tika eksponēti gan spilgtākie Latvijas muzeju krājumu darbi, gan Latvijā vēl neredzēti gleznotāja daiļrades piemēri. Šajā gadā izdevniecība „Neputns” izdeva Kristiānas Ābeles grāmatu „Johans Valters”, kurā tika atklāti daudzi līdz tam maz zināmi fakti par mākslinieku un viņa daiļradi.
Agita Salmiņa
