post_img

Tēlnieka Teodora Zaļkalna (1876–1972) skulptūra „Sēdošā māmiņa”, 1916–1923

“Tikpat latviskas, cik sfinksa ēģiptiska.”  Ar šādu salīdzinājumu dzejnieks Edvarts Virza raksturojis Teodora Zaļkalna akmens skulptūras “Stāvošā māmiņa” (1915, diorīts, LNMM) un “Sēdošā māmiņa” (1916–1923, granīts, LNMM), kas uzskatāmas par “hrestomātiskiem, stilistisku pavērsienu iezīmējošiem darbiem latviešu tēlniecības virzībā” (Ruta Čaupova). Pirmā pasaules kara laikā Petrogradā radītie vispārinātie bēgļu sievu tēli kļuva par iedarbīgiem dzimtenes un tautas likteņgaitu simboliem – reizē sargājošiem un sargājamiem. Līdzīgi kā Latvija Ulda Stabulnieka dziesmā “Tik un tā” ar Māras Zālītes vārdiem (1982), katra no “māmiņām” ir “par lielu, / lai paņemtu klēpī / un apmīļotu”, tomēr “mazliet par mazu, lai palaistu vienu / pasaules plašajos ceļos”, tādējādi modinādama aplūkotājā kopības un līdzatbildības apziņu.

Baumanis, Kārlis. (1982). Teodors Zaļkalns: [arī par skulptūru „Sēdošā māmiņa ”]. No: Rasma Lāce (sast.). Latviešu tēlniecības vecmeistari: reprodukciju albums (6.-25. lpp.). Rīga: Liesma.

Cielava, S. (1975). Teodoru Zaļkalnu pieminot: [arī par „māmiņu” skulptūrām]. No: Dabas un vēstures kalendārs, 1976 (247.-251. lpp.). Rīga: Zinātne.

Čaupova, Ruta. (2003). Teodora Zaļkalna „māmiņas”. Daži formrades un arhetipisko sakņojumu aspekti. No: Kristiāna Ābele (sast.). Latvijas māksla tuvplānos (86.-95. lpp.). Rīga: Neputns.

Rathsprecher, Martin. (1937). Teodor Zalkalns: Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk (76.-77. lpp.). Wien: Krystall-Verlag.

Siliņš, Jānis. (1980). Teodors Zaļkalns. No: Latvijas māksla. 1800-1914. 2. sēj. (172.-183. lpp.). Stokholma: Daugava.