Rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) noveles un luga „Indrāni”, 1904

Viena no spilgtākajām Blaumaņa talanta izpausmēm ir viņa radītās noveles – literāri darbi, kam raksturīgs īss, koncentrēts sižeta veidojums un negaidīts atrisinājums. Kopumā Blaumanis ir sarakstījis vairāk nekā desmit noveles. To lielākā daļa publicēta 19. gadsimta 90. gados gan periodikā, gan krājumā „Pie skala uguns” (1893). Blaumaņa noveļu veidojumam raksturīgs mērķtiecīgs kāpinājums, ar ko tās radniecīgas dramaturģijai.

Spilgti noveles žanra darbi rodami jau Blaumaņa daiļrades sākumos, piemēram, „Pērkoņa negaiss” (1887) un „Raudupiete” (1889). To centrā ir neviennozīmīgi raksturi, kuru pieredze liecina par sarežģītiem pārmaiņu procesiem sabiedrībā. Rakstnieka interesi par dažādu mākslas veidu saskares punktiem atklāj novele „Baltais” (1896), kurā vēstītāja Jāņa Kalnrozes prototips ir gleznotājs Janis Rozentāls, ar kuru Blaumani saistījusi ilgstoša pazīšanās, un 20. gadsimta sākumā rakstnieks kādu laiku īrējis istabu Rozentāla ģimenes dzīvoklī Rīgā, Alberta ielā. Novele „Romeo un Jūlija” (1897) veidota kā variācija par pasaules literatūrā un kultūrā plaši pazīstamu sižetu par divu mīlētāju traģisko likteni, kura cēlonis ir dzimtu naids.

Īpaši ražīgas Blaumaņa prozas tapšanā ir 19. gadsimta beigas, kad tapušas vairākas noveles, kas līdzās iepriekš minētajām uzlūkojamas par rakstnieka meistardarbiem. To vidū ir „Salna pavasarī” (1898), „Purva bridējs” (1898), „Andriksons” (1898) un „Nāves ēnā” (1899). Šīs noveles apliecina rakstnieka psiholoģiskā tēlojuma meistarību, spēju ārēji vienkāršās situācijās un ikdienas attiecībās ietvert plašus vispārinājumus, kuru skaidrojums atkarīgs arī no lasītāja pieredzes. Novelē „Andriksons” rakstnieks pievērsies latviešu un vācbaltiešu saskarsmei. Savukārt novelē „Nāves ēnā”, kurā tēloti četrpadsmit atklātā jūrā uz nedroša ledus gabala nonākuši zvejnieki, līdz mākslinieciskai izcilībai noslīpēts eksistenciālu problēmu risinājums. Vairāki rakstnieka prozas darbi vēlāk pārveidoti par lugām, novele „Pērkoņa negaiss” par bēdu lugu „Pazudušais dēls” (1893), savukārt novele „Purva bridējs” par skatu lugu „Ugunī” (1905).

Drāmu „Indrāni” (1904) Blaumanim izdevies radīt kā mākslas darbu, par kuru viņš pats izteicies, ka tehniski šī luga diezin vai ir pārspējama. Izmantojot dramaturģiskās uzbūves likumsakarības, ko Blaumanis rūpīgi studējis, lasot vācu rakstnieka Gustava Freitāga (1816–1895) pētījumu „Drāmas tehnika” (1863), šī luga koncentrē sevī visu Blaumaņa dramaturģisko meistarību. Skaudrais paaudžu konflikts, kas risināts, pretstatot tēva un dēla atšķirīgo pieeju saimniecības uzturēšanai, kā arī uzsverot laikmeta pārmaiņu izraisītās morāles dilemmas, kļuvis par pārlaicīgi atpazīstamu tēmu latviešu kultūrā. Lugas pirmiestudējums, ko pirmajā profesionālajā latviešu skatuves ansamblī, Rīgas Latviešu teātrī, 1904. gadā veidoja režisors Jēkabs Duburs (1866–1916), iezīmējās ar izciliem aktierdarbiem – Duburu pašu Indrānu tēva un Bertu Rūmnieci (1865–1953) Indrānu mātes lomā, kas zināmā mērā kalpojuši kā etalons vēlākajiem iestudējumiem, radot priekšstatu par šiem lugas tēliem kā tradicionālo ētisko vērtību glabātājiem.

Blaumaņa darbu nozīme ir plašāka par tās piederību un nesaraujamo saistību ar latvisko kultūrtelpu. Starptautisku mērogu Blaumaņa daiļradei piešķir gan viņa pastāvīgā un rūpīgā sekošana Eiropas rakstniecības tendencēm, gan jaunradītie teksti, kas vai nu uzrakstīti vai paša autora tulkoti vācu valodā. 2017. gadā apgādā „Aisthesis” Bīlefeldē publicēta grāmata, kurā apkopoti septiņpadsmit rakstnieka vācu valodā autorizētie prozas darbi, tā piepildot Blaumaņa vēlmi, lai viņa teksti tiktu publicēti arī ārpus Latvijas. Autors vāciski tulkojis arī lugu „Indrāni”.

Rakstnieka darbi daudz publicēti arī citās valodās. Blaumaņa pirmā grāmata, kurā bija ietvertas trīs viņa noveles, 1892. gadā ar nosaukumu „Olest katuse all” („Zem salmu jumta”) rakstnieka Eduarda Vildes (1865–1933) tulkojumā tika publicēta igauņu valodā. „Indrāni” 1912. gadā piedzīvoja savu pirmiestudējumu Rīgas Krievu teātrī, kļūstot arī par pirmo šajā teātrī izrādīto latviešu lugu.

Blaumaņa veikuma plašo atpazīstamību nostiprinājis tas, ka viņa literārie darbi un radītie raksturi iesakņojušies latviešu nācijas kolektīvajā atmiņā. Īpaši populāri ir gan prozā, gan dramaturģijā attēlotie mīlētāji Edgars un Kristīne (novelē „Purva bridējs” un drāmā „Ugunī”), kuru popularitāti vairojusi arī režisora Leonīda Leimaņa (1910–1974) Rīgas kinostudijā 1966. gadā uzņemtā mākslas filma ar pazīstamajiem aktieriem Uldi Pūcīti (1937–2000) un Viju Artmani (1929–2008) galvenajās lomās. Kultūras kanona sastāvdaļa ir arī režisora Gunāra Pieša (1931–1996) 1972. gadā uzņemtā filma „Nāves ēnā” pēc Blaumaņa noveles motīviem.

1959. gadā Ērgļu pagastā Rūdolfa Blaumaņa mājās atklāts memoriālais muzejs „Braki”, kurā radīta iespējami autentiska rakstnieka dzīves laika vide, uzskatāmi parādot Blaumaņa ciešās saiknes ar dzimto vietu, lauku sētas dzīves ritmu un dabu, kas sniegusi ierosmes daudziem literāriem sacerējumiem.

No 1999. līdz 2013. gadam Valmieras teātrī piecas reizes norisinājās Rūdolfa Blaumaņa Teātra festivāls, kurā tika parādīti Latvijas teātru repertuārā tobrīd esošie Blaumaņa darbu uzvedumi un pasniegta ceļojošā balva – tēlnieka Andra Vārpas veidotā biste „Rūdolfs”. Plašu atpazīstamību ieguva 2010. gadā režisora Jāņa Streiča pēc Blaumaņa darbu motīviem uzņemtā mākslas filma „Rūdolfa mantojums”. 2013. gadā rakstnieka simt piecdesmitā dzimšanas diena tika iekļauta UNESCO svinamo dienu sarakstā, iegūstot plašu rezonansi gan ar jauniem iestudējumiem, gan pēc rakstnieka darbiem uzņemto filmu aktualizēšanu, gan raidījumu ciklu Latvijas Televīzijā, kā arī vērienīgu zinātnisku konferenci, kurā Blaumaņa daiļrade tika aplūkota starptautiskā kontekstā.

Benedikts Kalnačs