Latvijas kino klasiskais periods, 20. gadsimta 50.–60. gadi, nav iedomājams bez režisora Leonīda Leimaņa filmām, kam raksturīgas pat daudzas Holivudas „zelta laikmeta” (1930.–1950. gadi) pazīmes – romantisks patoss, skaidri zīmēta dramaturģija, liktenīgu kaislību vadīti tēli. Šīs stilistikas spožākā virsotne un Leonīda Leimaņa populārākā filma ir „Purva bridējs”, kuru kinoteātros skatījās simti tūkstošu Latvijas un vairāk nekā 26 miljoni visas toreizējās Padomju Savienības kinoskatītāju.
Viens no svarīgākajiem pievilcības faktoriem skatītāju acīs bija galveno varoņu dueta – Edgara un Kristīnes – kaislīgā un mazliet grēcīgā mīlestība. Taču, lai panāktu tik spēcīgu iedarbību, stāsts par šo mīlestību bija jāizstāsta profesionālā kinovalodā. Ar šo filmu ne tikai režisors Leonīds Leimanis, operators Mārtiņš Kleins (1938–2014) un citi filmas autori, bet visa Latvijas kinoražošanas sistēma kopumā pierādīja, ka ir beidzies pārejas periods pēc Otrā pasaules kara, kas spēlfilmu uzņemšanu Latvijā apstādināja uz vairākiem gadu desmitiem – vācu okupācijas laikā filmu ražošana bija apgrūtināta, savukārt padomju okupācijas vara vispirms neticēja, ka Latvijā kāds vispār prot filmas veidot, un sūtīja uz jauno republiku režisorus un scenāristus no citām PSRS kinostudijām, bet 50. gados pēc Staļina rīkojuma visā Padomju Savienībā spēlfilmu uzņemšana tika radikāli sašaurināta un atsākās tikai 60. gadu sākumā. „Purva bridējs” ir viena no pirmajām spilgtajām liecībām, ka šie juku laiki ir pagājuši un Latvijas kinoprofesionāļi bez palīgspēkiem no Krievijas kinostudijām spēj uzņemt lieliskas filmas.
Viens no „Purva bridēja” veiksmes stūrakmeņiem ir fakts, ka filma balstīta latviešu literatūras klasiķa, kultūras kanonā iekļautā Rūdolfa Blaumaņa darbos (visvairāk – novelē „Purva bridējs”, 1898, un lugā „Ugunī”, 1905). Šo darbu centrā ir stāsts par 19. gadsimta muižas kučiera Edgara un vešerienes meitas Kristīnes mīlestību. Edgara temperamentīgā rakstura un brāzmainā dzīvesveida dēļ Kristīnes mātei ir noliedzoša attieksme pret jauniešu attiecībām. Staļļa puiša Sutkas un sulaiņa Vīskreļa pavedināts Edgars metas uzdzīvē un draudzībā ar krogus meitu Matildi. Sāpinātā Kristīne piekrīt turīgā saimnieka Akmentiņa bildinājumam, tomēr jau līgavas tērpā pie altāra, ieraugot mīļoto Edgaru, viņa Akmentiņam atsaka.
Blaumaņa literāro darbu izvēle, pirmkārt, paredz stingru un grodu dramaturģiju, kuru Leonīds Leimanis gan ir nedaudz papildinājis, ieviešot sižeta līniju, kurā Edgars aiziet mežā pie ogļdeģiem. Otrkārt, viens no iemesliem, kāpēc literārus daiļdarbus vispār pārveido kinofilmās, vienmēr ir fakts, ka stāstu un tā varoņus publika jau iemīļojusi lasot un katrs grib redzēt, kā pazīstamais stāsts pārcelts ekrāna valodā. Līdz ar to populāru literāru darbu ekranizācijas darbojas kā skatītāju magnēts.
Trešais un tieši „Purva bridēja” un Blaumaņa gadījumā visintriģējošākais āķis skatītāju interesei bija tas, ka režisors Leonīds Leimanis ar savu temperamentu un tieksmi uz liktenīgām kaislībām bija Kristīnes un Edgara attiecībās krietni sakāpinājis gandrīz vai erotisku spriedzi, tā izraisot šoku lielā daļā Blaumaņa daiļrades cienītāju. „Kur Blaumaņa Edgars tikai kavējas ar Kristīnes matu sprogu, filmas Edgars jau gāž viņu gultā,” pārmeta „tīrā Blaumaņa” aizstāvji, pat rakstniece Regīna Ezera (1930–2002) publicēja avīzē rakstu ar nosaukumu „Biedri rauc pieres dibināti”, un tādējādi izraisījās gandrīz anekdotiska diskusija par atļaušanās robežām ekranizācijās. Tika ierosināts pat noteikt „sarkanās līnijas”, cik tālu ekranizētājs drīkst pārveidot literāro pirmavotu. Ar laika distanci jāvērtē, ka Leonīds Leimanis šajā ziņā Latvijas kinomākslā paveicis svētīgu darbu, iedrošinot kolēģus pārāk cieši neturēties pie literārā pirmavota burta, bet sajust tā garu.
Filma „Purva bridējs” bija nozīmīga abu galveno lomu tēlotāju kinodzīvē. Kultūras kanona Skatuves mākslas sadaļā izceltajam aktierim Uldim Pūcītim (1937–2000) šī bija trešā kinoloma, bet pirmais tik spilgtais raksturs, kas uz ilgu laiku ietekmēja viņa aktiera ampluā. Savukārt Vija Artmane (1929–2008) jau tobrīd bija visas PSRS mērogā pazīstama aktrise ar 12 kinolomām bagāžā, Kristīnes loma vēl nostiprināja viņas slavu. Laikabiedri gan esot bažījušies par faktu, ka Vija Artmane ir astoņus gadus vecāka par Pūcīti, tomēr uz ekrāna šī atšķirība nav jūtama un abi pat saņēmuši festivālu balvas kā labākais aktieru duets.
Filmas laikabiedri būtu krietni pārsteigti, uzzinot, ka 40 gadus vēlāk „Purva bridējs” tiks iekļauts Latvijas kultūras kanonā un vēl pēc dažiem gadiem izveidota filmas atjaunotā kopija (2011). Taču tas ir daudzu spilgtu mākslas darbu liktenis – pirmajā brīdī nesaprasti un apstrīdēti, tie cauri gadu desmitiem saglabā savu māksliniecisko vērtību un ieņem likumsakarīgu vietu klasikas zelta fondā.
Kristīne Matīsa
Filmu „Purva bridējs” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.
