Roberta Ligera (1931–2013) vadītās „Rīgas pantomīmas” poētiskā izrāde „Ceļš” (1969) ir pirmā pantomīmas žanra pilnmetrāžas izrāde toreizējās Padomju Savienības teritorijā. Izrāde tapusi iedvesmojoties no Imanta Ziedoņa dzejas.

Spēlfilmā „Ceplis” (1972) radošo režisora Rolanda Kalniņa (1922) režiju un izcilos aktierdarbus papildina filmas mākslinieka Ulda Pauzera un operatora Gvido Skultes (1939–2013) veikums – izsmalcināta attēla krāsu gamma un vizuālā dramaturģija.

Latvijas nauda ir Latvijas kultūras zīme, kas simbolizē valsts neatkarību un latvisko piederību, kā arī ir unikāls apritē esošs masu dizaina produkts. No 1922. līdz 1940. gadam izdoto Latvijas papīra naudaszīmju un monētu viens no dizaina autoriem bija tā laika Valstspapīru spiestuves vadītājs grafiķis Rihards Zariņš (1869–1939). Viņa izstrādātais dizains lika pamatus Latvijas naudaszīmēm kalpot par Latvijas vēstures, kultūras, etnogrāfijas un ainavas stāstiem.

Reiņa un Matīsa Kaudzīšu (1839–1920; 1848–1926) sarakstītie „Mērnieku laiki” (1879) ir pirmais romāns latviešu literatūrā. „Mērnieku laiki” ir viens no mākslinieciski nozīmīgākajiem reālisma prozas sasniegumiem latviešu rakstniecībā, kas spēcīgi ietekmējis turpmāko latviešu romānu attīstību. Taču romānam nav tikai literatūrvēsturiska nozīme – tajā sniegtais latviešu lauku iedzīvotāju raksturojums un detalizēti aprakstītie sadzīves ieradumi un sociālās norises padara „Mērnieku laikus” arī par vērtīgu kultūrvēsturisku un etnogrāfisku liecību.

Gleznotājs Johans Valters (1869–1932) ir viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem. J. Valters gleznojis ainavas, portretus, sadzīves žanra ainas, aktus. Strādājis galvenokārt eļļas tehnikā. Valters uzskatāms par izsmalcinātu, jūtīgu koloristu, kura individuālajā stilā sākotnēji atspoguļojas reālistiskas plenēra glezniecības, impresionisma, jūgendstila ietekme.

Latvijas Nacionālais teātris dažādos pastāvēšanas posmos ir bijis mainīgs gan nosaukuma, gan izvēlētā repertuāra, gan iestudējumu stilu un žanru ziņā, taču cauri visiem laikiem saglabājusies īpaši spēcīga psiholoģiskā teātra skola un izcilu aktieru trupa. Laiks, kad aktieris un režisors Alfreds Jaunušans (1919–2008) bija Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs (1966–1987), ir viens no spožākajiem periodiem šī teātra vēsturē.

20. gadsimta 60.–80. gados Jaunatnes teātris režisora Ādolfa Šapiro (1939) mākslinieciskajā vadībā bija viens no Latvijas kultūras un mākslas nozīmīgākajiem centriem. Trīsdesmit gadu garumā tajā tika iestudētas satura ziņā aktuālas un formas ziņā novatoriskas izrādes, kas piesaistīja ne tikai bērnus un jauniešus, bet dažāda vecuma skatītājus ar visaugstākajām intelektuālajām un estētiskajām prasībām.

Komponista Jāņa Ivanova (1906–1983) Sestā jeb „Latgales simfonija” (1949) ir savdabīgs piemineklis mākslinieka izdzīvošanas prasmei, attiecībām ar totalitāras varas sistēmu. J. Ivanovs tajā prata piedāvāt visu, ko cerēja sagaidīt padomju režīms. Lai gan simfonijā apzinīgi maksātas nodevas tā dēvētajai „sociālistiskā reālisma” estētikai, nav zaudēts Jāņa Ivanova individuālais stils, izklāsta spriegums un tematiskā materiāla kvalitāte.

Rakstnieces Vizmas Belševicas (1931–2005) dzejoļu krājums „Gadu gredzeni” (1969) bija ievērojams Latvijas kultūras dzīves notikums, jo autore filozofiskā perspektīvā parādīja mākslinieka un patiesības attiecību varas priekšā, atmetot tolaik obligātās, padomju varas noteiktās, sociālistiskā reālisma estētikas prasības. Krājumā publicēti divdesmit astoņi iepriekš aizliegti un deviņpadsmit pavisam jauni dzejoļi.

Komponists Raimonds Pauls (1936) ir izcilākais Latvijas komponists populārās mūzikas jomā. Tieši dziesmas žanrs kļuvis par R. Paula iecienītāko izteiksmes veidu. Visa radošā mūža garumā līdztekus dziesmām tapusi instrumentālā mūzika (ap 300 darbu), filmu (aptuveni 30 kinolentēm), kā arī teātra mūzika (aptuveni 40 lugām) un vairāki mūzikli, no kuriem viens no populārākajiem ir „Māsa Kerija” (1979).