„Rīgas pantomīma” radusies kā amatieru teātra ansamblis un oficiāli nekad nav ieguvusi profesionāļu statusu, taču kolektīvam tā pastāvēšanas ziedu laikos (1960. gadu beigās – 1970. gados) bija nozīmīga ietekme uz Latvijas kultūras dzīvi kopumā. „Rīgas pantomīmas” izrāžu veidošanā piedalījušās daudzas nozīmīgas Latvijas kultūras personības. Ansamblī attīstītais mākslinieciskais rokraksts, pateicoties viesizrādēm Rietumu valstīs, bija starptautiski pazīstams nozares profesionāļu vidū. Padomju okupācijas apstākļos, kad daudz ko nedrīkstēja nosaukt vārdos, pantomīma kā kustību māksla ļāva no skatuves uzrunāt skatītājus ķermeņa, mūzikas, gaismu un simbolu valodā.
Pantomīma ir aktiera tēlojuma veids, kurā dažādas darbības un norises tiek atspoguļotas ar nosacītiem ķermeņa žestiem un mīmiku. Par pantomīmu sauc arī uzvedumu, izrādi, kurā izmantots šāds tēlojuma veids. Līdz ansambļa „Rīgas pantomīma” izveidei Latvijā nebija pantomīmas mākslas tradīciju.
„Rīgas pantomīmas” dibinātājs un ilggadējais vadītājs aktieris un režisors Roberts Ligers (1931–2013) mācījies Gulbenes vidusskolā vienā laikā ar kultūras kanonā iekļauto aktrisi Antru Liedskalniņu (1930–2000). Abi spēlējuši skolas dramatiskajā pulciņā, bet 1951. gadā gan Ligers, gan Liedskalniņa uzņemti Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātē. Kopš 1955. gada Roberts Ligers bija kultūras kanonā iekļautā Eduarda Smiļģa vadītā Dailes teātra aktieris. 1956. gadā kļuva arī par Celtnieku kultūras nama „Oktobris” amatieru studijas vadītāju. Šajā ansamblī apvienojās konservatorijas iestājeksāmenos caurkritušie jaunieši, kuriem tika piedāvātas nodarbības, kas atbilda fakultātes programmai. Laika gaitā ansamblis no dramatiskās mākslas pamazām pievērsās kustību mākslai, kopš 1967. gada ansambļa nosaukums ir „Rīgas pantomīma” un kopš 1973. gada tas darbojās VEF Kultūras pilī.
Ansambļa „Rīgas pantomīma” mākslinieciski idejiskā ievirze balstīta Latvijas Dailes teātra radītāja, režisora Eduarda Smiļģa definētajās pamatvērtībās – skaidrība, kaislība un vienkāršība. Roberts Ligers atzinis: „Mans skatuves mākslas ideāls bija Dailes teātris ar tā neparastajām gaismām, romantiku, izteiksmīgajām kustībām, dejām, orķestri un īpašo pacēlumu – kā sacīja Smiļģis – volūmenu.”
Pirmā pantomīmas žanrā iestudētā ansambļa izrāde bija „Ideja” (1961), kas tapa pēc beļģu mākslinieka Fransa Mazerela (Frans Masereel, 1889–1972) grafiku motīviem ar Imanta Kalniņa mūziku. Turpmāk Roberts Ligers ansamblī iestudējis gan pantomīmas miniatūras, gan izrādes ar sazarotu tēlu sistēmu, filozofisku, kā arī satīrisku vēstījumu. Pirmā pantomīmas žanra pilnmetrāžas izrāde toreizējās Padomju Savienības teritorijā bija poētiskā izrāde „Ceļš” (1969), kas tapa, iedvesmojoties no Imanta Ziedoņa dzejas. Tās centrā – Staņislava Maļinovska atveidotais Cilvēks, pārējie izrādes dalībnieki personificēja Cilvēka iekšējās pasaules strāvojumus un konfliktus.
Analītiski filozofiskā izrāde „Histrionu mistērija” pirmizrādi piedzīvoja uz Latvijas Nacionālās operas un baleta (tolaik – LPSR Valsts operas un baleta teātris) skatuves 1971. gadā. Tās laikā pirmoreiz uz skatuves tika uznests „Rīgas pantomīmas” karogs ar āksta tēlu. Gadu gaitā tas ticis papildināts ar visu „Rīgas pantomīmas” pirmizrāžu un citu svarīgāko notikumu piemiņas lentēm.
Izrādes „Simfonija” (1975) pamatā izmantota kultūras kanonā iekļautā Imanta Kalniņa „Ceturtā simfonija”. Visus aktieru kostīmus izrādes scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Ilmārs Blumbergs veidoja zilos toņos, tāpēc izrāde tika dēvēta arī par „Zilo simfoniju”.
1975. gadā „Rīgas pantomīma” pirmo reizi devās viesizrādēs uz Rietumiem, kur Vācijas pilsētā Hallē Starptautiskajā jaunatnes draudzības festivālā ieguva zelta medaļu. Vēlākos gados ansamblis viesojies arī Somijā, Francijā, Austrijā, Čehijā, ASV un citās valstīs.
Pantomīma ar retiem izņēmumiem ir jaunības māksla. Arī „Rīgas pantomīmā” vidējais mīmu vecums bijis 20 gadu. Ansambļa sastāvs cauri gadiem bijis ļoti mainīgs – tā dalībnieki devušies „pieaugušo dzīvē”, gan uzsākot profesionālas skatuves gaitas dramatiskajos teātros, gan veidojot paši savus mākslinieciskos kolektīvus, gan iesaukti armijā, gan pievērsušies pavisam citām profesionālajām jomām. Starp Roberta Ligera skolēniem minami tādi mākslinieki kā režisors Alvis Hermanis, kura vadītais Jaunais Rīgas teātris iekļauts kultūras kanonā, mākslinieks Ilmārs Blumbergs, kurš piederīgs Latvijas plakātu māksliniekiem, aktrise Raimonda Vazdika, fotogrāfs Valts Kleins, mākslinieks Jānis Anmanis un daudzi citi.
Par visu laiku izcilāko Latvijas mīmu uzskatītais Ansis Rūtentāls (1949–2000) pēc spožas darbības „Rīgas pantomīmā” izveidoja Anša Rūtentāla Kustību teātri (1978), kas darbojas joprojām. Mākslinieks un kustību režisors Modris Tenisons Lietuvā, Valsts Kauņas Dramatiskajā teātrī, nodibināja profesionālu pantomīmas teātri, kas darbojās no 1966. līdz 1972. gadam. Pēc atgriešanās Latvijā Tenisons bija scenogrāfs un kustību režisors vairākos nozīmīgos Latvijas teātru iestudējumos, tostarp kustību mākslinieks leģendārajā, kultūras kanonā iekļautajā Henrika Ibsena lugas „Brands” iestudējumā Dailes teātrī (1975, rež. Arnolds Liniņš).
Kopš 1961. gada līdz pat mūsu dienām „Rīgas pantomīmas” dalībnieki raksta dienasgrāmatas jeb Dvēseļu grāmatas, kas ir unikāls dokuments par „Rīgas pantomīmas” pastāvēšanas vēsturi. „Rīgas pantomīma” darbojas joprojām VEF Kultūras pilī, bet šodien tā vairs nepārsniedz amatieru trupas māksliniecisko spēju robežas un ietekmi.
Maija Treile