Aktrise Antra Liedskalniņa (1930–2000)

Antra Liedskalniņa dzimusi Jaungulbenē, mācījusies Gulbenes vidusskolā vienā laikā ar kultūras kanonā iekļautā ansambļa „Rīgas pantomīma” dibinātāju un ilggadējo vadītāju Robertu Ligeru (1931–2013). Abi spēlējuši skolas dramatiskajā pulciņā, bet 1951. gadā gan Liedskalniņa, gan Ligers uzņemti Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātē. 1955. gadā Antra Liedskalniņa kļuva par LPSR Valsts drāmas teātra štata aktrisi, debitējot Irēnas lomā Alfreda Jaunušana (1919–2008) pirmajā režijas darbā – Ježi Ļutovska lugas „Ģimenes lieta” iestudējumā. Abu mākslinieku sadarbībai bija auglīgs turpinājums, gan attīstot Nacionālajam teātrim raksturīgās reālpsiholoģiskās tradīcijas, gan ieviešot ansambļa aktierspēlē arī plašākas nosacītā teātra formas. Laika posms, kurā Alfreds Jaunušans bija Drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs (1966–1987) un Antra Liedskalniņa tā vadošā aktrise, ir viens no spožākajiem Nacionālā teātra vēsturē, tas iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā.

Jau ar pirmajām lomām Antra Liedskalniņa demonstrēja spēju veidot ļoti daudzveidīgus tēlus, turklāt darīja to niansēti izstrādājot tēla iekšējo darbību, mazāk izmantojot ārējos raksturošanas paņēmienus. Smalkas, tikko jaušamas jūtu vibrācijas piemita tādām lomām kā Henrijs Kendels Mārtiņa Zīverta lugas „Āksts” iestudējumā (1957) un Anastasija Pētera Pētersona lugas „Balto torņu ēnā” iestudējumā (1959). Ar šīm lomām kontrastēja koķetā Dora Andreja Upīša lugas „Kaijas lidojums” iestudējumā (1957) un trakulīgā Ortrūde Augusta Deglava romāna „Rīga” skatuves versijā (1958). Milzīgu popularitāti piedzīvoja Alehandro Kasonas romantiskās drāmas „Trešais vārds” iestudējums (1959) Kārļa Pamšes režijā. Antra Liedskalniņa Margas lomā valdzināja ar noslēpumainu sievišķību, tandēmā ar Jāņa Kubiļa atveidoto Pablo radot stāstu par patiesu, skaidru mīlestību.

Par aktrises Antras Liedskalniņas mūža lomu kļuva Blanša Tenesija Viljamsa lugas „Ilgu tramvajs” iestudējumā (1969) Alfreda Jaunušana režijā. Lugas „Ilgu tramvajs” centrā ir sapņotājas un ideālistes, psiholoģiski trauslās Blanšas Dibuā sadursme ar māsasvīru – spēcīgo, dzīvnieciski pievilcīgo, taču garīgi robusto un nežēlīgo Stenliju Kovaļski. Blanšas tēls bija radniecīgs pašas Liedskalniņas emocionāli trauslajai iekšējai pasaulei, un katra izrāde no aktrises prasīja visu garīgo un fizisko spēku ziedošanu. „Ilgu tramvaja” iestudējumu teātra repertuārā spēlēja veselus divpadsmit gadus.

Absolūts Blanšas pretstats, kas kārtējo reizi parādīja Antras Liedskalniņas talanta plašo diapazonu, bija nešpetnā kolhozniece Ļeļa Paula Putniņa lugas „Paši pūta, paši dega” iestudējumā (1972). Lielu popularitāti ieguva Paula Putniņa komēdijas „Ar būdu uz baznīcu” iestudējums (1987) Edmunda Freiberga režijā. Antra Liedskalniņa tajā atveidoja kolorīto teļkopi Mariannu Okolokolaku, kas cīnījās pret nejēdzībām padomju kolhozā.

Antras Liedskalniņas smalkajai emocionālajai pasaulei un viegli ierosināmajam temperamentam bija arī ēnas puse, kas izpaudās kā alkohola atkarība. Līdz ar to viņas liktenī bija ne tikai spoži skatuves panākumi, bet arī liela traģika. Slimības dēļ aktrise periodiski nevarēja strādāt, taču vienmēr centās atgriezties teātrī. Viņas pēdējā nozīmīgā loma bija Armāna Mefra monodrāmā „Grēksūdzes laiks” (1998). Šajā traģikomēdijā Antra Liedskalniņa atveidoja itāļu aktrisi Annu Manjāni, kura komentē pati savu bēru norisi.

Pēc aktrises nāves tapušas vairākas viņai veltītas grāmatas (Šneidere, Mudīte. (2001). Antra. Rīga; Grebzde, Džovita. (2002). Mīļā, baltā, zelta, vienīgā Antra Liedskalniņa. Rīga), kas ieguva milzīgu popularitāti, bet arī skandalozu slavu, jo atklāti iztirzāja tautā iemīļotās aktrises personīgo dzīvi. Taču Antras Liedskalniņas izcilo profesionālo devumu joprojām iespējams novērtēt izrāžu videoierakstos.

Maija Uzula-Petrovska