Imants Ziedonis ir viens no latviešu izcilākajiem un populārākajiem 20. gadsimta otrās puses dzejniekiem, publicistiem, īsās prozas, kino scenāriju autoriem, kultūras un sabiedriskiem darbiniekiem. Ievērību guvis gan ar saviem literārajiem darbiem, gan arī ar savu neparasto un spēcīgo personību. Imanta Ziedoņa daiļrade, izteikumi, dzīves stils, paustās idejas joprojām iemanto lielu interesi un rezonansi plašā mūsdienu sabiedrības daļā. Kultūras kanonā dzejnieks iekļuvis ar dzejoļu krājumiem „Es ieeju sevī” un „Taureņu uzbrukums”, kuros pretstatā padomju laika ierastajai dzejas valodai un vēstījumam Imants Ziedonis pievērsās garīgās izaugsmes meklējumiem un personības kā individualitātes attīstības ceļam. Bet epifānijas ir autora jaunradīts īsprozas virziens – esejiska tipa filozofiskas pārdomas un vērojumi par dzīves izpausmju dažādību.
20. gadsimta 70.–80. gados Imanta Ziedoņa jaunrade ieguva milzu popularitāti Latvijā; viņa daiļradē viscaur sastopams ceļa motīvs, tieksme uz cilvēka garīgās brīvības meklējumiem un bezgalīgu izaugsmi. Tas bija laiks, kad pastāvošās politiskās iekārtas ideoloģijā personības un tautas brīvība tika pielīdzināta noziegumam, taču Imants Ziedonis, prasmīgi apejot cenzūru un lietojot simbolu valodu, savā daiļradē runāja par personības un nācijas neatkarību, pašapziņas veidošanu. Sākotnējos dzejnieka darbos jaušama nesamierināšanās ar šķietamām patiesībām, tāpēc tiek mesti izaicinājumi dogmu un ierobežojumu pasaulei. Laika gaitā, iespaidojoties no latviešu tautasdziesmām, senindiešu upanišadām, kā arī Raiņa (1865–1929) darbiem, centieni pasauli lauzt un pārveidot pāraug tieksmē to izprast un mēģināt dzīvot saskaņā ar kosmiskajiem ritmiem.
Krājuma „Es ieeju sevī” (1968) virsraksts paredz un raksturo pārmaiņas, kādas 1970. gados norisa visā latviešu dzejā – no progresa un ātruma apdzejošanas uz „ieiešanu sevī”. Ieiešana sevī nevis kā bēgšana no konkrētā laika un telpas, bet gan ieiešana kvalitatīvi jaunā pakāpē gan dzejā, gan personības attīstībā. Liriskā „es” ieiešana sevī nav iekapsulēšanās savas pašvērtības apziņā, bet gan personības iedziļināšanās dzīves un dvēseles dziļākajos slāņos. Krājumā ir cikls „Tēze – antitēze”, saskatot pretrunas vienā parādībā un šķetinot tās. To turpina cikls „Pieturas zīmes”, spēlējoties ar paradoksiem un pretstatiem, mēģinot lauzt ierasto domāšanas veidu. Tomēr visai Ziedoņa turpmākajai daiļradei svarīgāks ir šķietami vienkāršais un ikdienišķais teksts, ar ko noslēdzas „Es ieeju sevī” un kurā aprakstīti gluži sadzīviski rituāli, darbības, kurās no svara ir ne tik daudz rezultāts, cik ceļš. Ceļš tiek formulēts kā pašmērķis – visviens, vai cilvēks dara alu, ceļ baznīcu vai raksta dzeju.
Līdz ar dzejoļu krājumu „Taureņu uzbrukums” (1988) par dominējošo motīvu kļuva saasinātas ilgas pēc garīguma. Tas ietverts trauslajā taureņa tēlā, kas simbolizē dvēseli. Dzejoļu krājums attēlo situāciju, kad indivīdu nomāc sociālās dzīves bezcerība, kas pastiprina šo tieksmi pēc garīguma kā vienīgo un augstāko, atpestījošo vērtību gan personības, gan mazas, apspiestas tautas dzīvē. Pats autors šo krājumu raksturo kā cilvēka psiholoģisko pašizcīņu, tā ir tiekšanās pēc garīgās stabilitātes, apskaidrības sevī un savā apkārtnē.
1970. gados Imants Ziedonis radīja jaunu īsās prozas veidu – epifānijas (1. un 2. grāmata, 1971 un 1974), kas ir īpaši atskārsmju brīži, uzplaiksnījumi, kur savijas esejisks apcerīgums, publicistika, ironija un filozofiskas atziņas. Pats autors par epifānijām teicis: „Tie ir impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti.” Bet latviešu literatūrzinātnieks Guntis Berelis (1961) par epifānijām raksta: „Imants Ziedonis epifānijās atklājas kā paradoksu meistars, nemitīgi sludina ačgārnā pareizību, aplamā patiesīgumu, vieglā smagumu, viena daudzpusību, nelietderīgā lietderīgumu utt. Ziedonis allaž tiecas lauzt uztveres stereotipus un domāšanas inerci, labi pazīstamus motīvus un simbolus uzlūkodams negaidītā un bieži vien paradoksālā skatījumā.” Epifānijas tulkotas angļu, krievu, ukraiņu, zviedru, lietuviešu, vācu valodās. 2008. gadā komponists Raimonds Tiguls (1972) izdeva audiodisku „Epifānijas”, kurā mūzika papildina 19 Imanta Ziedoņa paša ierunātas epifānijas.
Imanta Ziedoņa mūžu raksturo bagātīgas sabiedriskās aktivitātes, kā rezultātā dibinātas dažādas neformālas un valstiskas institūcijas, kuru darbība vērsta uz Latvijas un tās tautas unikalitātes, vēstures, identitātes saglabāšanu un tajā sakņotas attīstības veicināšanu. 20. gadsimta 70. gados Ziedonis izveidoja un līdz pat 90. gadu vidum vadīja Dižkoku atbrīvotāju grupu, kas uzskatāma par zaļās kustības aizsākumu Latvijā, par simbolisku pretpolitisko darbību, kas stiprina tautas vēsturisko atmiņu, pašapziņu, patriotismu, vienlaikus veicinot jaunas latviešu inteliģences veidošanos. 1980. gadu beigās, dibinot Latvijas Kultūras fondu un būdams tā priekšsēdētājs, Imants Ziedonis iedibināja Spīdolas balvas stipendiju, Daugavas krasta sakopšanas programmu, bērnu folkloras kustību „Pulkā eimu, pulkā teku”, kā arī veicināja Latgales podnieku skolas dibināšanos. 1990. gadā tika ievēlēts Augstākajā Padomē un 4. maijā balsoja par deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Pēdējos gados arvien ir turpinājis pieaugt novērtējums Ziedoņa daiļradei un atstātajam mantojumam. 2010. gadā, kopā ar pašu dzejnieku, tika izveidots Imanta Ziedoņa fonds „Viegli”. Fonda galvenie mērķi ir veicināt jaunradi Latvijā, veidojot dažādus kultūras attīstības projektus, kas balstīti Imanta Ziedoņa idejās. Kopš 2011. gada Imanta Ziedoņa dzeju melodijās pārvērš muzikāla apvienība – fonda „Viegli” mūziķi Renārs Kaupers (1974), Goran Gora (1984), Māra Holšteina-Upmane (1984), Raimonds Gusarevs (1981) un citi.
2010. gadā Jaunajā Rīgas teātrī režisora Alvja Hermaņa (1965) režijā tika izveidota izrāde „Ziedonis un Visums”. Izrāde ieguva Spēlmaņu nakts balvu 2009./2010. gada sezonas nominācijā „Labākais latviešu autora darba iestudējums” un „Gada labākais aktieris” (Kaspars Znotiņš (1975) – Ziedoņa lomas tēlotājs izrādē).
Imanta Ziedoņa piemiņai viņa vārdā nosaukta Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva zāle.
2015. gadā Murjāņos, dzejnieka un viņa sievas Ausmas Kantānes vasarnīcā, tika dibināts Imanta Ziedoņa muzejs. Muzejs veidots, balstoties uz dzejnieka vēlēšanos par muzeju, kā iedvesmas vietu jeb mūzu māju. Muzejā iespējams iepazīt Imantu Ziedoni un viņam tuvās idejas – latviskuma stiprināšanu, jaunrades veicināšanu, ierosmi uz sevis un pasaules izziņu. Muzejā iespējams aplūkot arī vienu no garākajām Lielvārdes jostām Latvijā (darināta 1984. gadā, meistare: Aina Kleinhofa), kā arī Imanta Ziedoņa vākto plakātu kolekciju.
