Dzejnieka un rakstnieka Imanta Ziedoņa (1933–2013) dzejoļu krājumi „Es ieeju sevī”, 1968, un „Taureņu uzbrukums”, 1988, un dzejproza „Epifānijas”, 1. un 2. grāmata, 1971 un 1974

20. gadsimta 70.–80. gadi bija laiks, kad pastāvošās politiskās iekārtas ideoloģijā personības un tautas brīvība tika pielīdzināta noziegumam, taču Imants Ziedonis, prasmīgi apejot cenzūru un lietojot simbolu valodu, savā daiļradē runāja par personības un nācijas neatkarību, pašapziņas veidošanu. Šajā laikā Imants Ziedonis kļuva par vienu no populārākajiem savas paaudzes dzejniekiem, viņš darbojās publicistikā, īsprozā, rakstīja kino scenārijus, kā arī iesaistījās sabiedriskajā darbā.

Krājuma „Es ieeju sevī” (1968) virsraksts paredz un raksturo pārmaiņas, kādas 1970. gados norisa visā latviešu dzejā – no progresa un ātruma apdzejošanas uz introspektīvāku vērojumu. Ziedonim šīs pārmaiņas izpaudās nevis kā bēgšana no konkrētā laika un telpas, bet gan kā ieiešana kvalitatīvi jaunā pakāpē gan dzejā, gan personības attīstībā. Krājumā iekļautais cikls „Tēze – antitēze” tiecas saskatīt pretrunas vienā parādībā un tās šķetināt. To turpina cikls „Pieturas zīmes”, kas, spēlējoties ar paradoksiem un pretstatiem, mēģina lauzt ierastus domāšanas veidus. Ziedoņa turpmākajai daiļradei svarīga ir arī vienkārša izteiksme un ikdienišķas parādības, par kādām lasāms „Es ieeju sevī” noslēgumā. Tajā aprakstīti sadzīviski rituāli, darbības, kurās no svara ir ne tik daudz rezultāts, cik process. Krājumā procesa simbols – ceļš – tiek pozicionēts kā pašmērķis – vienalga, vai cilvēks dara alu, ceļ baznīcu vai raksta dzeju.

Līdz ar dzejoļu krājumu „Taureņu uzbrukums” (1988) par dominējošo motīvu Ziedoņa daiļradē kļuva saasinātas ilgas pēc garīguma. Grāmatā tās caurviju tēls – taurenis – tiek apspēlēts no dažādiem rakursiem, tostarp kļūstot par simbolu cilvēka dvēselei. Krājums attēlo situāciju, kurā indivīdu nomāc sociālās dzīves bezcerība, kas pastiprina tieksmi pēc garīguma. Pats autors šo krājumu raksturojis kā cilvēka psiholoģisko pašizcīņu un tiekšanos pēc apskaidrības sevī un savā apkārtnē.

Taču vēl pirms „Taureņu uzbrukuma” iznākšanas 1970. gados Imants Ziedonis radīja jaunu īsās prozas veidu – epifānijas (1. un 2. grāmata, 1971 un 1974), kas tiek definētas kā īpaši atskārsmju brīži, uzplaiksnījumi, kur savijas esejisks apcerīgums, publicistika, ironija un filozofiskas atziņas. Epifānijās Ziedonis meistarīgi apvieno intelektuālu refleksiju, asociatīvu tēlainību un rotaļāšanos ar paradoksiem. Ziedoņa jaunradītais īsprozas veids guvis atsaucību gan Latvijā, gan ārpus tās – epifānijas tulkotas angļu, krievu, ukraiņu, zviedru, lietuviešu, vācu valodās.

Latviešu literatūrzinātnieks Guntis Berelis (1961) rakstījis, ka epifānijās Imants Ziedonis „atklājas kā paradoksu meistars, nemitīgi sludina ačgārnā pareizību, aplamā patiesīgumu, vieglā smagumu, viena daudzpusību, nelietderīgā lietderīgumu utt. Ziedonis allaž tiecas lauzt uztveres stereotipus un domāšanas inerci, labi pazīstamus motīvus un simbolus uzlūkodams negaidītā un bieži vien paradoksālā skatījumā.”

Līdz ar 2010. gadā dibināto Imanta Ziedoņa fondu „Viegli” vai tai pašā gadā Jaunajā Rīgas teātrī režisora Alvja Hermaņa (1965) režijā tapušo izrādi „Ziedonis un Visums”, kā arī citiem kultūras notikumiem – Ziedoņa daiļrades un atstātā mantojuma novērtējums pēdējos gados turpinājis pieaugt. Tostarp joprojām augsti novērtētas un aktuālas ir Kultūras kanonā iekļautās vērtības. Piemēram, 2008. gadā komponists Raimonds Tiguls (1972) izdeva audio disku „Epifānijas”, kurā mūzika papildina 19 Imanta Ziedoņa paša ierunātas epifānijas. 2012. un 2013. gadā gan „Taureņu uzbrukums”, gan „Es ieeju sevī” piedzīvoja atkārtotus izdevumus, savukārt pēc vairākiem atkārtotiem izdevumiem latviešu valodā 2019. gadā iznāca jauns epifāniju izlases tulkojums angļu valodā.

Tāpat ar Imanta Ziedoņu dzīvi un daiļradi lasītājus turpina iepazīstināt 2015. gadā Murjāņos, dzejnieka un viņa sievas Ausmas Kantānes (1941) vasarnīcā, dibinātais Imanta Ziedoņa muzejs, kā arī 2019. gadā Rīgā, Sporta ielas 2 kvartālā, atklātā Imanta Ziedoņa interaktīvā bibliotēka, kurā apkopotas vairāk nekā 200 grāmatas ar Imanta Ziedoņa darbiem.

Ivars Šteinbergs