Režisors Eduards Smiļģis ir izcils Latvijas skatuves mākslas reformators. Viņa 1920. gadā dibinātais Dailes teātris bija jauna virziena teātris, kura izrādēs izpaudās 20. gadsimta sākuma modernisma strāvojumi, īpaši – simbolisms un ekspresionisms. Kopā ar saviem līdzgaitniekiem Eduards Smiļģis izveidoja jaunu teātra modeli, kurā bija novatorisks skatuves plānojums un dekorācijas, īpaši tika izkopta aktieru runa un kustības, liela nozīme bija izrāžu gaismu un muzikālajai partitūrai. Par spīti politisko režīmu maiņām, arī padomju okupācijai ar tās prasību pēc sociālistiskā reālisma, Eduardam Smiļģim izdevās saglabāt Dailes teātra estētiskos pamatprincipus. Līdzās Latvijas teātrī tradicionāli izkoptajai reālpsiholoģiskajai skolai, Smiļģis attīstīja spēcīgu spēles teātra virzienu. Līdz ar to Eduarda Smiļģa Dailes teātra nozīme pārsniedz viena teātra un dažu desmitgadu robežas.
Eduards Smiļģis bija harizmātiska, leģendām apvīta personība, kas ar savām idejām spēja aizraut daudzus sekotājus. Viņam bija eksakta – inženiera – izglītība, oficiālu režisora izglītību Smiļģis nekad nav ieguvis, taču ar teātri saistīts jau pirms Pirmā pasaules kara, kad kā aktieris strādāja dažādos Rīgas teātros. Pēc kara atgriezies Rīgā no bēgļu gaitām Krievijā, Smiļģis bijušā Jaunā Rīgas teātra ēkā (Romanova, tagad Lāčplēša ielā 25, tagadējais Jaunais Rīgas teātris) dibināja Dailes teātri kā pretstatu Latvijas teātrī dominējošai reālisma estētikai. Reālisma virziena pamatprincips ir censties iespējami objektīvi atspoguļot dzīvi, galveno uzmanību pievēršot ikdienai un tipiskajam. Savukārt savstarpēji ļoti atšķirīgie modernisma virzieni (simbolisms, ekspresionisms, impresionisms, futūrisms u. c.) radās kā reālisma pretstats, objektīvā vietā izceļot subjektīvo un uzsverot pasaules daudznozīmību. Eduarda Smiļģa Dailes teātra darbībā visvairāk var saskatīt simbolisma un ekspresionisma iezīmes. Simbolisms akcentē intuitīvo, nevis loģisko pasaules izziņu, ar simbolu starpniecību tiecoties atklāt ikdienišķajai pieredzei slēpto ideju pasauli. Savukārt ekspresionisma māksla atspoguļo cilvēka iekšējās izjūtas (īpaši – negatīvās), emocionāla efekta radīšanai izmantojot realitātes deformāciju, kas izpaužas spilgtā, groteskā formā.
Dailes teātra līdzradītāji kopā ar Eduardu Smiļģi bija scenogrāfs, režisors un teātra teorētiķis Jānis Muncis (1886–1955), kustību konsultante Felicita Ertnere (1891–1975) un komponists Burhards Sosārs (1890–1953). Pie Dailes teātra tapšanas idejas piedalījās arī dzejnieks Rainis. Dailes teātra darbības programmā bija vairākas vadlīnijas. Dramaturģiskajā līmenī teātris vairījās no tagadnes problēmu iztirzāšanas. Repertuāra smagsvaru veidoja pāri laikiem stāvošas lugas ar augstu māksliniecisko vērtību, piemēram, Viljama Šekspīra, Frīdriha Šillera, Raiņa darbi. Tomēr tika iestudētas arī dažādas muzikālās izrādes un komēdijas, lugu teksti iestudējuma vajadzībām nereti tika svītroti vai papildināti, tādējādi režisora teatrālā iecere tika izcelta kā svarīgāka pār dramaturga literāro ieceri.
Dailes teātrī ļoti palielinājās režisora profesijas nozīme – režisors kļūst par vienpersonisku izrādes kopējās formas autoru, kas sakausē organiskā veselumā visus teātra elementus, sākot ar aktieriem, līdz scenogrāfijai, kostīmiem un mūzikai. Aktieris – viņa balss un ķermeņa ritmiskā kustība laikā un telpā – bija galvenā izrādes kopējās formas sastāvdaļa, kas tika izcelta ar pārējiem izrādes elementiem. Tāpēc aktieru skološanai Eduards Smiļģis veltīja milzīgu vērību, uzsverot lielo tehniskās sagatavotības nozīmi. Pats Smiļģis no teātra dibināšanas līdz 1965. gadam izaudzināja trīs aktieru studijas. Dailes teātra izcilāko aktieru vidū bija tādas skatuves personības kā Artūrs Filipsons (1906–1950), Alma Ābele (1907–1984), Lilita Bērziņa (1903–1983), Gustavs Žibalts (1873–1938), Luijs Šmits (1907–1985), Harijs Liepiņš (1927–1998), Vija Artmane (1929–2008), Eduards Pāvuls (1929–2006). Paralēli režijas un teātra vadības darbam Eduards Smiļģis pats arī spēlēja vadošās varoņlomas, piemēram, Pēru Gintu, Gestu Berlingu, Otello, Faustu.
Lai arī kopš Eduarda Smiļģa nāves pagājis jau vairāk nekā pusgadsimts, viņa ietekme Latvijas teātra dzīvē joprojām ir jūtama. Fotogrāfa Gunāra Bindes radītais Eduarda Smiļģa portrets un uzraksts „Smiļģa māja” redzams uz bijušās Dailes teātra (tagad Jaunā Rīgas teātra) ēkas sienas Lāčplēša ielā 25. Ēkā joprojām atrodas Eduarda Smiļģa kabinets, tā saglabāšana ir būtisks noteikums arī gaidāmajā ēkas rekonstrukcijā. Interesanti, ka ar šo ēku saistītas veselas sešas kultūras kanonā iekļautās skatuves mākslas vērtības: bez Eduarda Smiļģa Dailes teātra vēl Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātris, Pētera Pētersona dzejas teātris, Alvja Hermaņa Jaunais Rīgas teātris, kā arī iestudējumi „Uguns un nakts” un „Brands”.
Eduarda Smiļģa vārdā nosaukta iela Pārdaugavā. Tās 37/39 numurā – mājā, kurā dzīvoja Smiļģis, – kopš 1976. gada atrodas Teātra muzejs. Katru gadu Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī, Latvijas teātra nozare svin „Spēlmaņu nakti”, kurā tiek pasniegtas balvas par izcilākajiem iepriekšējās teātra sezonas sasniegumiem.
Maija Treile