Režisors Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris nozīmīgi ietekmējuši visu Latvijas teātra ainu 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā. Novatoriskie Jaunā Rīgas teātra iestudējumi iepazīstinājuši skatītājus ar jaunām teātra formām, savukārt izrāžu tapšanā izmantotās netradicionālās darba metodes pēcāk pārņemtas un attīstītas citu Latvijas režisoru darbā. Alvis Hermanis ar saviem iestudējumiem Jaunajā Rīgas teātrī pievērsies identitātes jautājumiem 21. gadsimta Latvijā, gan atklājot laikabiedru dzīves stāstus, gan aktualizējot tradīcijas. Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris ir starptautiski visplašāk izskanējušie vārdi visā Latvijas teātra vēsturē.
Pirmā skatuves pieredze Alvim Hermanim bija kultūras kanonā iekļautajā ansamblī „Rīgas pantomīma” Roberta Ligera (1931–2013) vadībā. Viena no Hermaņa skolotājām bijusi arī režisore Māra Ķimele (1943), kuras psihoanalītiskā darba metode ir viena no kultūras kanona skatuves mākslas nozares vērtībām. Alvis Hermanis kā aktieris spēlējis arī vairākās Māras Ķimeles izrādēs.
Jaunais Rīgas teātris dibināts 1992. gadā. Sākotnēji tā mākslinieciskais vadītājs bija režisors Juris Rijnieks (1958), bet jau kopš 1993. gada Jaunajā Rīgas teātrī savus novatoriskos iestudējumus veidoja režisors Alvis Hermanis, kurš 1997. gadā kļuva arī par Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju un izveidoja jaunu aktieru ansambli. Savos 1990. gadu iestudējumos Alvis Hermanis izmēģināja dažādas oriģinālas, nereti provokatīvas idejas, stilizējot un sintezējot dažādu laikmetu un kultūru iezīmes. Izrādes guva profesionāļu ievērību, taču tām nereti tika pārmests intelektuāls vēsums un postmoderna ironija.
Plašākas skatītāju simpātijas Alvis Hermanis iekaroja, kad, 1997. gadā kļūstot par Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju, psiholoģiski niansēti iestudēja padomju autora Alekseja Arbuzova lugu „Mans nabaga Marats”. Izrādes centrā bija mīlas trijstūris Otrā pasaules kara un pēckara gadu Krievijā. Izrāde tika spēlēta četrpadsmit gadus, kuru laikā aktieri Baiba Broka (1973), Andris Keišs (1974) un Vilis Daudziņš (1970) no jauniem, talantīgiem aktieriem izauga par pieredzējušiem Jaunā Rīgas teātra aktieru kolektīva meistariem, bet Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris ar saviem iestudējumiem kļuva par kulta teātri Latvijā un guva arī starptautisku atpazīstamību un panākumus.
Pirmā starptautisku atzinību ieguvusī Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra izrāde bija Nikolaja Gogoļa lugas „Revidents” iestudējums (2002). Lugas darbību no 19. gadsimta Krievijas guberņas režisors bija pārnesis uz padomju laiku provinces ēdnīcu. Spilgti groteskā formā veidotajā izrādē aktieru figūras bija pārveidotas ar porolona tauku mētelīšu palīdzību, tādējādi spilgti nolasāmā tēlā iemiesojot izrādes varoņu miesas un gara kūtrumu. Iespaidīgu muzikāli ritmisko noformējumu iestudējumā radīja paši aktieri, skaņu panākot ar dažādiem virtuves piederumiem. Noskaņu uz skatuves papildināja spēcīga ceptu sīpolu smarža un dzīvu vistu klātbūtne.
Būtisks pavērsiens Jaunā Rīgas teātra darba metodē un izrāžu estētikā notika līdz ar iestudējumu „Garā dzīve” (2003). Alvis Hermanis publiski paziņoja, ka ikviena vienkārša Latvijas cilvēka dzīvē ir vairāk dramatisma nekā visās Viljama Šekspīra lugās kopā. Iestudējumi turpmāk tika radīti līdzautorībā ar aktieriem, kuri uzņēmās arī pētnieku un dramaturgu funkcijas. Izrāde „Garā dzīve” ļāva iepazīt vienu dienu komunālā dzīvokļa iemītnieku – ļoti vecu cilvēku – dzīvē. Aktieri trīsdesmitgadnieki Baiba Broka, Guna Zariņa (1972), Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš (1965) un Kaspars Znotiņš (1975) apbrīnojami precīzi un aizkustinoši atveidoja vecu cilvēku psiholoģiskās un fiziskās izpausmes, turklāt izrādē vispār netika izmantots teksts, bet visas varoņu attiecības bija skaidri nolasāmas no aktieru ķermeniskajām attiecībām, žestiem, mīmikas.
Tekstu jaunā – stāstījuma – formātā Alvis Hermanis izmantoja izrādē „Latviešu stāsti” (2004). Šajā projektā aktieri tikās un sarunājās ar dažādiem Latvijas iedzīvotājiem, iepazīstot viņu ikdienu un likteņus, lai pēc tam šos stāstus stāstītu no Jaunā Rīgas teātra skatuves. Cilvēku pētījumi turpinājās arī tādos iestudējumos kā „Latviešu mīlestība” (2006), „Klusuma skaņas” (2007), „Zilākalna Marta” (2009), „Kapusvētki” (2010) un „Melnais piens” (2010). Vairākās izrādēs Alvis Hermanis izmantojis arī tautas tradicionālo mantojumu, izrādē „Tālāk” (2004) apspēlējot Lielvārdes jostas rakstus, savukārt iestudējumā „Kapusvētki” (2010) pievēršoties kapusvētku un kapu kopšanas tradīcijai. Izrāde „Ziedonis un Visums” (2010) veltīta kultūras kanonā iekļautajam dzejniekam Imantam Ziedonim (1933–2013), kura lomā uz skatuves apbrīnojamu meistarību, īpaši balss atdarināšanā, demonstrēja aktieris Kaspars Znotiņš. Šī Alvja Hermaņa mākslinieciskā perioda darbus var uzskatīt par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas iedzīvotāju identitātes un vērtību pētniecībā un šo jautājumu popularizēšanā.
Paralēli Alvis Hermanis pievērsies arī 20. gadsimta totalitāro režīmu tēmai tādās izrādēs kā Vladimira Sorokina romāna „Ledus” iestudējums „Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā” (2005) un Tatjanas Tolstajas stāsta „Soņa” uzvedumā (2007). Savukārt izrādēs „Oblomovs” (2011), „Oņegins. Komentāri” (2012), „Brodskis/Barišņikovs” (2015), „Pakļaušanās” (2016) Hermanis risina jautājumu par Rietumu civilizācijas un kultūras rezignāciju.
Alvis Hermanis un viņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudētās izrādes saņēmuši daudzus Latvijas un starptautiskus apbalvojumus, tostarp prestižo Eiropas teātra Jaunās realitātes balvu „Europe Theatre Prize” (2007). Kopš 2005. gada Alvis Hermanis aktīvi iestudē teātra un operas izrādes dažādos teātros Vācijā, Krievijā, Šveicē, Itālijā, Austrijā, Beļģijā un Francijā.
Latvijā Alvis Hermanis iestudējis tikai vienu operas izrādi – 1994. gadā Latvijas Nacionālajā operā tapa postmodernistisks kultūras kanonā iekļautās Jāņa Mediņa operas „Uguns un nakts” iestudējums.
Ēka Rīgā Lāčplēša ielā 25, kurā atrodas Jaunais Rīgas teātris, piedzīvojusi daudzas Latvijas teātra leģendas – tādas kultūras kanonā iekļautas vērtības kā Raiņa lugas „Uguns un nakts” iestudējums Alekša Mierlauka režijā (1911), Eduarda Smiļģa Dailes teātris, Pētera Pētersona dzejas teātris, Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātris un Henrika Ibsena lugas „Brands” iestudējums Arnolda Liniņa režijā (1975). Ēkas vēsture tiek respektēta arī vērienīgajā Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa rekonstrukcijas projektā – uz nama sienas tiks saglabāts fotomākslinieka Gunāra Bindes radītais ekspresīvais Eduarda Smiļģa lielformāta fotoportrets, tāpat Smiļģa vārdā plānots nosaukt vienu no teātra zālēm.
Alvi Hermani var uzskatīt arī par vienu no viedokļu līderiem Latvijā. Interneta žurnāla „Satori” aptaujās Alvis Hermanis vairākkārt (2013. un 2016. gadā) atzīts par ietekmīgāko Latvijas domātāju.
Maija Treile
