„Pirmoreiz daudzu gadu laikā vienā mākslas filmā savienojušās mūsu kinostudijas labākās īpašības,” – tā par režisora Rolanda Kalniņa filmu „Ceplis” 20. gadsimta 70. gados rakstīja kritika. Šī filma patiešām ir spilgta liecība tobrīd stabilās un vērienīgās Latvijas kinoindustrijas profesionalitātei, turklāt apvienojot gan publikas mīlestību, gan mākslinieciskas kvalitātes. „Ceplis” līdzās ar kultūras kanonā iekļauto filmu „Elpojiet dziļi…” („Četri balti krekli”, 1967) ir ievērojamākās Rolanda Kalniņa filmas.
Pāvila Rozīša satīriskā romāna „Ceplis” (sarakstīts 1928. gadā) ekranizējums stāsta par 20. gadsimta 20. gadu Latviju, un jau šis fakts nosaka filmas daudzslāņainību. Padomju laikā par Latvijas brīvvalsti drīkstēja runāt tikai ironiski kritiskā vai nosodošā tonī, un galvenais priekšnoteikums šādas filmas ražošanas akceptam bija autoru solījums, ka te būs redzams „buržuāziskās Latvijas atmaskojums”. Tomēr Latvijas kinoprofesionāļi 20. gadsimta 70. gados jau lieliski prata runāt „starp rindām”, ar smalkiem mājieniem un zīmēm, tāpēc publika filmā aiz komiskās virskārtas saskatīja nostalģiju pēc pašu latviešu valsts.
Filmas sižetu virza ķieģeļu fabrikanta Edgara Cepļa (aktieris Eduards Pāvuls) biznesa plāns par Latvijas māla izmantošanu un ātrā intriga, ko Ceplis savērpj, kad izrādās, ka viņa akciju sabiedrības iepirktais māls nekādiem ķieģeļiem nav derīgs. Notikumos iesaistīta Cepļa jauniņā sekretāre Austra Zīle (aktrise Regīna Razuma savā pirmajā lielajā kinolomā), naivais grāmatvedis Cēzars Caune (aktieris Rolands Zagorskis), Cepļa sieva Berta kā visu notikumu slepenā virzītāja (aktrises Helgas Dancbergas kinodebija) un virkne spilgtu tipāžu.
Īpašs stāsts ir par Cepļa un Nagaiņa lomas tēlotājiem. Rolanda Kalniņa drosmīga iecere bija uzticēt žurku slazdu fabrikanta Nagaiņa lomu vīrišķīgi skaistajam varoņlomu tēlotājam Gunāram Cilinskim. Šis ir vienīgais spilgti komiskais tēls Gunāra Cilinska kinokarjerā (viņš spēlējis arī, piemēram, Birkenbaumu kultūras kanonā iekļautajā filmā „Nāves ēnā”). Taču aktiermēģinājumu laikā režisors kādā brīdī lika Cilinskim samainīties lomām ar Cepļa kandidātu aktieri Eduardu Pāvulu. Iemesls – Pāvuls bija vēl pārāk iedzīvojies labsirdīgā un apaļīgā spēkavīra, „Vella kalpu” (1970, 1972) Ērmanīša lomā un Cepļa tēlu veidoja līdzīgu, bet tas nepavisam nederēja filmas stilistikai un stāstam. Tāpēc Rolands Kalniņš piedāvāja Cepli spēlēt Cilinskim. Šī iespēja Pāvulu esot tā sadusmojusi, ka viņš nomainīja tēlu, grimu un kostīmu, un kļuva par īstu uzņēmēju un afēristu, radot hrestomātisku tēlu, ar kuru jārēķinās turpmākajiem Cepļa lomas atveidotājiem.
Radošo režiju un izcilos aktierdarbus papildina filmas mākslinieka Ulda Pauzera un operatora Gvido Skultes veikums – izsmalcināta attēla krāsu gamma un vizuālā dramaturģija. Filmas atmosfēru būtiski papildina Marģera Zariņa prasmīgi aranžētā dažādu stilu mūzika (Marģeris Zariņš ir arī kultūras kanonā iekļauto filmu „Nāves ēnā” un „Purva bridējs” komponists). Savukārt kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas veidotie tērpi bija tik laikmetīgi, ka daudzus gadus pēc filmas pabeigšanas Austras Zīles mētelītis no filmas kļuva par pieprasītāko nomas objektu Rīgas kinostudijas kostīmu noliktavā.
Filmai „Ceplis” ir laimīgs liktenis – jau 2012. gadā LTV režisore Agita Cāne-Ķīle un scenāriste Daira Āboliņa savā ciklā „Filmas arheoloģija” izpētīja arī „Cepļa” tapšanas vēsturi, uzņemot dokumentālo filmu ar radošās grupas un aktieru piedalīšanos. Savukārt 2017. gadā, kad filmas režisors Rolands Kalniņš svin 95 gadu jubileju, šī kultūras kanonā iekļautā filma tiek atjaunota un kļūst par vienu no būtiskiem notikumiem jubilejas norisēs. Turklāt tieši „Ceplis”, kas uzņemts vienā gadā ar pasaulslavenā spāņu režisora Luisa Bunjuela filmu „Buržuāzijas diskrētais šarms”, ir viens no tiem darbiem, kas ļauj runāt par Rolanda Kalniņa filmu varbūt neapzināto, bet loģisko iederību sava laika pasaules kino klasikas tendencēs.
Kristīne Matīsa
Filmu „Ceplis” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.
