Komponista Jāzepa Vītola (1863–1948) balāde jauktam korim „Gaismas pils”, 1899

Tiesa, dažādos žanros ar atšķirīgu intensitāti, ar iepriekšminēto paškritiku uzlūkojot arī savu radošo potenciālu. Vītols atzina sevi par nepiemērotu operas žanram un tīrajām simfoniskajām formām – līdz ar to abas komponista simfonijas palika viņa daiļrades perifērijā. Toties programmatiskie simfoniskie opusi – svītas „Dārgakmeņi” un „Latvju lauku serenāde”, uvertīra „Sprīdītis” un „Dramatiskā uvertīra” – kopā ar kantātēm „Ziemeļblāzma” un „Dziesma” komponista reputāciju nodrošināja pilnā mērā; viņa stīgu kvartets latviešu mūzikā uz ilgu laiku kļuva par nepārspētu etalonu; viņš pirmais no latviešu autoriem aktīvi rakstīja klavierēm, un to pianisti novērtē vēl mūsdienās ne tikai reģionālā mērogā vien; viņa veidotās tautasdziesmu apdares balsij ar pavadījumu, korim un klavierēm solo sniedzas simtos. Muzikologi saskaitījuši 92 Vītola solodziesmas un 103 kora dziesmas.

Tātad – ja atskaita labi zināmās balādes „Gaismas pils”, „Karaļmeita” un „Beverīnas dziedonis”, pāri vēl paliek veselas simts dziesmas, kuru daudzveidīgumu raksturo kaut vai tikai šeit izmantotās latviešu literatūras klasiķu dzejas diapazons – no Krišjāņa Barona (1835–1923) līdz Edvartam Virzam (1883–1940) un vēl tālāk. Gan vienā, gan otrā gadījumā („Upe un cilvēka dzīve” un „Latvijas Universitātei”) īstenots konģeniāls lasījums, patriotiska stīga tikpat mirdzoši vijas cauri citiem opusiem ar Viļa Plūdoņa (1874–1940), Kārļa Skalbes (1879–1945), Annas Brigaderes (1861–1933) dzeju („Atmaksas diena”, „Kalējs”, „Mana tauta laimdienīte”), šo līniju savukārt nomaina personiski izjusts dabas vērojums (nevar nepieminēt brīnišķīgās miniatūras „Saule austrumos” un „Ar kristālspodriem stariem”), jaunus kontrastus ienes dažāda rakstura balādiskums – vēsturisks, viegli groteskas fantāzijas caurstrāvots vai drūmi traģisks („Dāvids Zaula priekšā”, „Rūķīši un Mežavecis”, „Dūkņu sils”, „Karalis un bērzlapīte”). Raiņa (1865–1929), Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908), Erika Ādamsona (1907–1946), Jāņa Sudrabkalna (1894–1975) un citu klasiķu dzejas rindas mijas ar mūsdienās piemirsto Teodora Zeiferta (1865–1929), Kārļa Jēkabsona (1879–1946), Kārļa Studenta (1892–1947) vārsmām, bet citkārt Vītols metas jutekliskā subjektivitātē (dziesmā „Mēnestiņš meloja” ar Aspazijas (1865–1943) dzeju vai Friča Bārdas (1880–1919) iedvesmotajās „Trīs čigānu dziesmās”), un tas viņam padodas spoži.

Paša Vītola paustie konceptuālie uzskati gan ir atšķirīgi – komponists izteicies, ka viņam neder intīmu pārdzīvojumu izpausme daudzbalsīgā korī, un viņam vajadzīga objektīva izteiksme, objektīvs vēstījums. No turienes arī Vītola tikpat publiski paustās simpātijas pret Ausekļa (1850–1879) dzeju, un tautiskā romantisma pārstāvja stāstījums par teiksmainu senatni, kam sekojusi gadsimtiem ilga apspiestība, līdz beidzot uzvaru gūst brīvības alkas, zināšanu un gaismas triumfs, Jāzepa Vītola daiļradē dažādās variācijās atkārtojies vairākkārt, un visatpazīstamāko veidolu guvis 1899. gadā radītajā un gadu vēlāk pirmatskaņotajā kora dziesmā „Gaismas pils”. Tajā brīdī Vītols jau bija piedzīvojis saskarsmi ar Dziesmu svētku kopkori un virsdiriģentiem – vecais, cienījamais Indriķis Zīle (1841–1919) viņa darbu „Bērzs tīrelī” bija novērtējis kā kaut ko avangardisku un pamatīgi nopūlējies līdz pienācīgam atskaņojuma līmenim, turpretī vairākas desmitgades vēlāk, raksturojot „Dāvidu Zaula priekšā” un citas balādes, pats komponists rezignēti atzinis, ka „izrakstījies no kora ārā”.

„Gaismas pilī” šādu grūtību nav arī no gadsimtu sena skatpunkta – taču kora balsu saliedējums, tematisko motīvu trāpīgums un episki vīrišķīgā noskaņa spilgtāk par jebko citu vēsta, ka šī kordziesma joprojām ir nevis relikts no jau autora dzīves laikā senatnīga tautiskās atmodas laikmeta, bet gan dzīvs, emocionāli piesātināts un uzrunājošs mākslas darbs. Neskaitāmie priekšnesumi Dziesmu svētkos to apliecina aizvien no jauna.

Armands Znotiņš