„Latvju dainas” ir pirmais pilnīgais latviešu tautasdziesmu izdevums, kas Krišjāņa Barona (1835–1923) kārtojumā iznāca no 1894. līdz 1915. gadam. Šim izdevumam tā tapšanas laikā bija jāveic simbolisks uzdevums – jāpierāda, ka Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņas zemnieki ir viena – latviešu – tauta ar savu raksturu, kultūru un pagātni, kas tiesīga cerēt uz nacionālu patstāvību. Var teikt, ka „Latvju dainu” tapšana bija viens no latviešu nācijas tapšanas pirmajiem soļiem: iesaistoties vienotā darbā – tautasdziesmu pierakstīšanā un nogādāšanā uz vākšanas centriem –, veidojās tautas kopības izjūtas aizmetņi.
Kādreiz strīdīgais „Latvju dainu” nosaukums (vārds „dainas” patapināts no lietuviešu valodas) izvērties par ietilpīgu apzīmējumu, ar kuru mēdzam saprast gan pašu tautasdziesmu tradīciju, gan Barona veikumu, gan spilgtu latviskās identitātes simbolu. Savukārt poētisms „dziedātājtauta”, ko cittautiešu, tostarp Johana Gotfrīda Herdera (1744–1804), atzinības iedvesmoti, radīja jaunlatvieši, laika gaitā kļuvis par latviešu paštēlu, nozīmīgu visos nacionālajai identitātei kritiskajos vēstures brīžos.
Latviešu tautasdziesmas pieder pie mutvārdu tradīcijas, kas krietni senāka par tās pirmajiem poligrāfiskajiem izdevumiem 19. gadsimtā, kā arī pirmajiem rakstveida dokumentējumiem 16. un 17. gadsimtā. Tām raksturīgas vairākas iezīmes, ko tautas dzejas pētnieki attiecina uz arhaisku mutvārdu dzejas tipu. Tāds, piemēram, ir dziesmu maģiskais raksturs un ciešā saikne ar ieražām. Liels daudzums latviešu tautasdziesmu ir „rituāla komentāri”, kuru uzdevums – organizēt rituāla norisi ģimenes godos vai kalendāra svētkos, kā arī izskaidrot veikto darbību nolūku un maģisko pamatojumu.
Tāpat par senumu liecina tekstu īsums, noteiktā uzbūve un virknēšanas paņēmieni. Katra tautasdziesmu četrrinde trohaja (viena uzsvērta, viena neuzsvērta zilbe), retāk daktila (viena uzsvērta, divas neuzsvērtas zilbes) pantmērā ir saturā pabeigts „momentuzņēmums”, kas izsaka kādu novērojumu, atzinumu, pamācību vai izjūtu; apraksta kādu maģisku vai praktisku darbību. Dziedot teksti virknēti divējādi: ieražu dziesmās – saskaņā ar rituāla gaitu; citos gadījumos – atbilstoši tēmai vai arī tekstus savstarpēji saistot uz atsevišķa tēla vai dziesmā minēta vārda pamata. Latvieši pazīst arī dziesmas, kas darinātas pēc Eiropā pazīstamo lirisko dziesmu vai liroepisko balāžu parauga, tomēr par tradīcijas senāko pamatu tiek uzskatīta četrrinžu bezsižetiska virknēšana, tās piesaistot vienai šaura apjoma melodijai. Līdzīgi par senāku nekā daudzviet pazīstamā mīlestības tematika tiek uzskatīta latviešu tautasdziesmu saturiskā saikne ar cilvēka ikdienas gaitām, zemkopja saimniecisko dzīvi. Savukārt latviešu tautasdziesmu mitoloģija atzīta par arhaisku priekšstatu avotu starptautiskajā indoeiropiešu aizvēstures pētniecībā.
Krišjānis Barons uzlūkojams par vienu no latviešu nacionālās kultūras celmlaužiem līdztekus dzejniekiem Jurim Alunānam (1832–1864), Auseklim (1850–1879) un Andrejam Pumpuram (1841–1902). „Latvju dainas” bija Barona mūža darbs, kam viņš nodevās vairāk nekā trīsdesmit gadus – gan dzīvodams Krievijā un pelnīdams iztiku skolotāja amatā, gan atgriezies Latvijā 1893. gadā.
Barons bija pirmais no latviešu tautasdziesmu izdevējiem, kam vienā krājumā nācās ietilpināt ievērojamu skaitu dziesmu: „Latvju dainu” 6 sējumi (8 grāmatas) aptver 217 996 tekstu variantus. Šāds uzdevums prasīja izveidot tekstu klasifikācijas sistēmu un izstrādāt variantu atveides principus. Barons radīja tautasdziesmu iedalījuma paraugu, par kādu labāks latviešu folkloristikā nav rasts. Kārtodams dziesmas pēc tā, kādos gadījumos tauta tās dzied, viņš „Latvju dainu” pirmos trīs sējumus (piecas grāmatas) atvēlēja cilvēka mūža posmiem (bērna gaidīšana, dzemdības, audzināšana, jaunības laiks, precības, precēto sadzīve, vecums, nāve) un atbilstīgiem pārejas rituāliem, no kuriem galvenie ir kristības, kāzas un bēres. Mazāk apjomīgi cikli tika ietilpināti ceturtajā un piektajā sējumā: darba dziesmas, sabiedrības un šķiru attiecību dziesmas, kara dziesmas, gadskārtu svētku dziesmas, mītiskās dziesmas. Bet nerātnās dziesmas tika atstātas savrup – ierobežoti pieejamā sestajā sējumā. Izdevuma pētniecisko vērtību nodrošina katras dziesmas visu variantu atspoguļošana, kā arī to pierakstes vietu, folkloras vācēju un nereti arī teicēju norādes.
Krišjāņa Barona „Latvju dainas” ir līdz šim nepārspēts latviešu tautasdziesmu tradīcijas tekstuāls dokuments, kas mūsdienās pieejams gan pirmizdevumā, gan divos atkārtotos publicējumos (1922; 1989). Starptautiska auditorija „Latvju dainas” var plašāk iepazīt vien parindeņu veidolā angļu, vācu un krievu valodā divos izdevumos (1984; 2012), jo nav tapuši apjomīgi latviešu tautasdziesmu atdzejojumi.
Īpaša vērtība ir „Latvju dainu” oriģinālkartotēka – Dainu skapis, kurā Barons uzkrāja un kārtoja viņa rīcībā nonākušo dziesmu tekstus. Dainu skapis ir atzīts par pasaules mēroga unikālu dokumentāro mantojumu; 2001. gadā tas tika iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Starptautiskajā reģistrā. Dainu skapis ir daļa no Latviešu folkloras krātuves (Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts) materiālu krājuma; tas glabājas un ir aplūkojams Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ir tapusi arī tā digitālā versija Dainuskapis.lv, kurā pieejami gan Dainu skapja oriģināllapiņu attēli, gan „Latvju dainās” publicētie teksti.
Dace Bula
