Vidzemes pauguraiņu ainavas unikālo veidolu nosaka Vidzemes augstienei izteiktais reljefa saposmojums. Sevišķa Vidzemes augstienes ainavu iezīme ir lielpauguri (Gaiziņkalns, Sirdskalns, Abrienas kalns, Nesaules kalns, Mazais Gaiziņkalns, Viešūrkalns, Dravēnu kalns, Bolēnu kalns u. c.) un to masīvi, kas veido Latvijas teritorijas mūsdienu zemes virsmas augstākos punktus. Vidzemē tos bieži sauc par augstumiem, piemēram, Siltumēnu un Andrēnu augstumi Dzērbenes pagastā, Brežģa un Ievkalna augstumi Taurenes pagastā, Ežu augstumi (tā tos nosaucis savulaik Reinis Kaudzīte), kas patreiz vairāk saistās ar Elku kalnu Skujenes pagastā, Bākaskalna augstumi Vecpiebalgas pagastā un citi. Lielpauguriem pieguļ vidējpauguraines un sīkpauguraines, kā arī plašas viļņotas nogāzes. Šāds reljefa formu izkārtojums no lielpauguriem paver izcilas un tālas skatu perspektīvas. Savukārt arī paši lielpauguri no attāluma ainavā vizuāli izceļas.
Reljefs Vidzemes augstienē vēsturiski ir ietekmējis arī zemes izmantošanu un viensētu izvietojumu. Vislabākie apstākļi lauksaimniecībai ir nolaidenās nogāzēs uz lēzeniem vidējpauguriem un lielpauguriem, kā arī plašo pacēlumu lēzeni viļņotajās virsās. Te izvietojušās lauksaimniecības zemes, bet mitrajos pazeminājumos un pauguru stāvajās nogāzēs – meži. To izvietojums vizuāli vai nu izceļ vai nomaskē reljefa formas. Starp mežaudzēm Vidzemes augstienes paugurainēs dominē tumšie egļu meži. Pateicoties tālajiem skatiem, kas paveras no lielpauguru mugurām, vasaras tveicē meži ir dūmakaini zili, bet lietus dienā zem pelēkām debesīm gandrīz melni. Varbūt tieši tāpēc Emīla Dārziņa un Kārļa Skalbes, kuri lielāko daļu dzīves pavadījuši Piebalgā, dziesmā „Mūžam zili” ir vārdi „Mūžam zili ir Latvijas kalni…”. Skati, kas paveras no lielpauguriem, atsedz Vidzemes pauguraiņu ainavas rakstu, kuru veido lauki, mežu masīvi un puduri, ceļi un lauku sētas, kuru mozaīka un vizuālais veidols veidojies dabas apstākļu un cilvēka darbības rezultātā.
Vidzemes pauguraiņu ainavas niansētais un intīmais raksturs atsedzas tuvplānos un vidējplānos. Daudzviet ainavu veido bioloģiski daudzveidīgas dabīgās pļavas, kas lielās platībās saglabājušās Vidzemes augstienē, un visā krāšņumā uzzied jūnijā. No pauguriem un daudzviet no ceļiem paveras izteiksmīgi skati uz izcelsmes un vizuālajā ziņā ļoti daudzveidīgiem ezeriem. Vidzemes augstienes centrālajā daļā atrodas lielākie augstienes ezeri – Alauksts un Inesis, kas ir pieskaitāmi pie glaciālās ģenēzes ezeriem, ar plašu ūdens spoguli un mežiem, un pļavām to krastos. Ērgļu apkārtnes ainavu bagātina gleznainie glaciālie ezeri (Jumurdas, Kāla un Kaķīša ezeri, Viešūrs, un citi) ar izteiksmīgi izlocītām krastu līnijām. Dzērbenes un Taurenes apkārtnei ir raksturīgi gareni stiepti ezeri (sevišķi vizuāli izteiksmīgi ir Bānūžu ezers, Kaupēnu ezers, Juveris, Ilzes ezers), kuri ieguļ ledāja un to kušanas ūdeņu veidotās subglaciālās iegultnēs. Daudzos ezeros jūnijā uzplaukst ūdensrozes, kas ir neatņemams Vidzemes ezeru ainavas elements un tāpēc tās atrodamas arī Dzērbenes pagasta ģerbonī un veido Vecpiebalgas novada logo.
Dzidro ezeru ūdens virsmas spoguļi un tiem pieguļošie meži un pļavas ir viena no lielākajām Vidzemes pauguraiņu ainavas estētiskajām vērtībām, kas piesaista daudzus Latvijas cilvēkus un ārzemniekus par dzīves vietu izvēlēties Vidzemi. Tieši ainavas gleznainums Vidzemes augstienē vēsturiski ir bijis viens no faktoriem, kas noteicis apdzīvojuma izvietojumu. Lielākā daļa muižu un daudzas vecsaimniecības atrodas ezeru krastos, vai arī skata attālumā no ezera. 1926. gadā rakstnieka Kārļa Skalbes ģimene savu vasaras mājokli Saulrietos, Vecpiebalgas pagastā, uzcēla vietā, no kuras pavērās plaša Vecpiebalgas ainava ar Alauksta, Ineša un Tauna ezeriem. Par saviem iespaidiem Skalbe raksta:
„Še sirdij viss, ko viņa prasa,
Še saule spīd, še veldzē rasa.
Trīs spoži ezeri,
Trīs brāļi – milzeņi,
Nes augšā lietu kalnos manos,
Kur priecīgs klausos vēja zvanos.”
Vidzemes kultūrainavai raksturīgi, ka daudzas viensētas izvietojušās pauguru virsotnēs, kur labvēlīgāks mikroklimats augļu dārziem un paveras izcils skats uz apkārtni. Piebalgā blakus viensētām vēsturiski izveidojušās kompaktas sētu grupas vai puduri, kur vienkopus atrodas divas līdz desmit sētas. Vidzemes sētu ainava ar pelēkām guļbaļķu ēkām un četrslīpju jumtiem (lāčpakaļām), platspārnu rijām ar pažobelēm līdz zemei un kokiem, un augļu dārziem ir neatņemams Vidzemes pauguraiņu kultūrainavas elements un vērtība.
Vidzemes pauguraiņu ainavās iedvesmu smēluši un smeļ daudzi rakstnieki un dzejnieki (Kārlis Skalbe, Matīss un Reinis Kaudzītes, Rūdolfs Blaumanis, Atis Kronvalds, Antons Austriņš, Jānis Sudrabkalns, Ansis Līventāls, Pauls Putniņš u. c.), komponisti (Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Marģers Zariņš u. c.) un mākslinieki (Kārlis Miesnieks, Biruta Baumane, Kārlis Baltgailis, Kristīne Luīze Avotiņa u. c.).
Vidzemes augstskolas veiktajā iedzīvotāju aptaujā (Viensēta un ainavas kvalitāte dabas daudzveidības kontekstā, 2017) pie izcili ainaviskām vietām Latvijā tiek minēta Vidzemes augstiene. Latvijas ainavu dārgumu sarakstā Vidzemes pauguraiņu ainavu pārstāv Vecpiebalgas pauguri un Vidzemes lauku sēta un baltie lielceļi.
Laikam ritot, mainās arī ainava. Mūsdienās ainavas kļūst arvien noslēgtākas, kā rezultātā pamazām izzūd tālie un panorāmas skati no lielpauguru virsotnēm, atvērtie skati uz ezeriem un upēm. Ainavā aizvien vairāk ienāk lapu koku meži un krūmāji. Mainās arī sētu apbūve, un no kultūrainavas pamazām izzūd atsevišķas viensētas un sētu elementi (rijas, kūtis). Kultūrvēsturisko ainavu un dabas daudzveidības saglabāšanas nolūkos Vidzemes pauguraiņu ainavas ir iekļautas vairākās īpaši aizsargājamās dabas un kultūrvēsturiskās teritorijās, kuru viens no mērķiem ir tieši vērtīgo ainavu aizsardzība. Tās ir Vecpiebalgas un Vestienas aizsargājamo ainavu apvidi un Gaiziņkalna dabas parks.
Oļģerts Nikodemus
