Daugava un tās senieleja ir viens no varenākajiem un iespaidīgākajiem dabas veidojumiem Latvijas teritorijā. Tāda ir arī Daugavas ainava – unikālie Daugavas loki, plašā Daugavas delta, gleznainie skati uz senielejas terasēm un tās stāvajām nogāzēm, upes krācēm vai tās lēno un mierīgo plūdumu un ielejas mežainajiem krastiem. Taču arī teritoriāli Daugava ir viens no nozīmīgākajiem dabas veidojumiem, spēlējot svarīgu lomu Latvijas teritorijas vēsturiskajā un politiskajā ģeogrāfijā. Daugava ir ilgstoši kalpojusi kā robežupe Latvijas teritorijas politiskajā kartē, kā koridors tirdzniecībai un iekarojumiem, kā izšķirošu cīņu un nocietinājumu vieta, kā Trešās Atmodas ikona. Šie vēsturiski ģeogrāfiskie aspekti Daugavai ir piešķīruši daudznozīmīgo un spēcīgo Likteņupes simbolu.
Daugavas kultūrainava ir vienlīdz varena kā tās dabas mantojums – apdzīvojot upes krastus, pārvietojoties pa to, savaldot to, ir veidojušās Daugavas cilvēka darbu ainavas – senās apmetnes, pilskalni, viensētas un ciemi, pilis un nocietinājumi, tilti un aizsargdambji. Daugavas krastos atrodas unikālas kultūrainavas un nacionālās identitātes vērtības – Daugavpils cietoksnis, Kokneses pilsdrupas, Meinarda sala, Nāves sala, Vecrīgas siluets ir tikai dažas no tām. Daugava ir bagāta ar daudzveidīgām un tālām skatu ainavām, kuras no pieguļošiem ceļiem, tiltiem, dambjiem, pilskalnu virsotnēm un pamatkrastu kraujām var vērot visā tās garumā.
Daugavas sākums ir Valdaja augstienē Krievijā – tā iztek no Korjakinas purva un pa ledāja veidotiem ieleju posmiem, līkumojot gar augstienēm, dodas uz Rīgas līci. Latvijā Daugava ienāk kā liela un plata upe un līdz Rīgai tā vērpj savu straumi vēl 352 km garumā. Daugavas platums posmā Piedruja–Daugavpils ir 200 m, Rīgas tuvumā 650–700 m, bet pie Mīlgrāvja upe jau ir divtik plata. Divos posmos Daugava Latvijā tek cauri līdzenumam, bet, lai izlauztos cauri ledāja veidotām augstienēm, tā izmanto senielejas, kuras radušās vēl pirms pēdējā ledus laikmeta. Tā met lokus pa šādu senieleju posmā Piedruja–Daugavpils, arī Vidulatvijas nolaidenumā, posmā no Pļaviņām līdz Ķegumam, tā plūst pa ledāja veidotu ieleju.
Daugavai Latvijā ir daudzas ūdeņiem bagātu pieteku, kuras izvietojušās galvenokārt upes labajā krastā, veidojot gleznainas upju sateku ainavas. Palu laikā vēsturiski Daugava ir raksturojama kā draudoša upe – ūdenim ceļoties pāri krastiem, piemēram, Rīgā, plūdi ir norāvuši tiltus, aiznesuši jūrā kuģus, priekšpilsētas koka ēkas. Līdz ar Ķeguma HES un vēlāk arī Rīgas HES izbūvi Daugavas plūdu režīms vairs neapdraud upes lejteci un Rīgu, taču Krāslavas-Daugavpils posmā un lejpus Jēkabpils joprojām veidojas ledus straumes, veidojot iespaidīgas vižņu un ledus sablīvējuma ainavas.
Daugava ir salām bagātākā Latvijas upe – Latvijas robežās vien to ir ap 80. Vairums no tām ir sīkas sanesumu salas, kas sastopamas Daugavas lēzenākajos posmos, lielākās ir veidojušās, upei zarojoties ledus sablīvējumu laikā. Vizuāli pievilcīgas ainavas veido Ābeļu salu grupa augšpus Jēkabpils, nozīmīga ir arī lejpus Jēkabpils izveidojusies lielā Sakas sala. Bet sevišķi salām bagāta ir Daugavas lejtece – Doles sala, Zaķusala, Ķīpsala, Kundziņsala u. c. Daugavas ieleja ar tās gravām, kraujām un nogāzēm, applūstošām palienēm un terasēm ir krāšņu dabas skatu telpa, kuru veido daudzveidīgi biotopi, pārstāvot gan boreālā, gan nemorālā bioma sugas. Kopumā Daugavas ieleja ir uzskatāma par būtisku Latvijas ekoloģisko koridoru – tā gan vēsturiski (ledājam atkāpjoties un klimatam mainoties), gan mūsdienās ir viens no nozīmīgākajiem sugu izplatīšanās ceļiem Latvijas teritorijā.
Kultūrvēsturiski Daugava ir ne tikai ceļš, dažādu savienojumu un kultūras plūsmu telpa, bet arī stratēģisks novietojums apdzīvojuma centru izveidē un izšķiroša robeža, kas iezīmē Latvijas kultūrvēsturiskos novadus. Ūdensceļa rosīgo ainavu Daugavā vēsturiski ir veidojuši gan tirgotāju un sirotāju kuģi, gan zvejnieku laivas, kravu strūgas un koktirgotāju plosti. Taču vislielākā nozīmē kuģošanā ir bijusi upes lejtecei, kuras seja ir Baltijas jūras nozīmes Rīgas ostas ainava Daugavas deltā.
Daugavas krastos ir izveidojušās abas lielākās Latvijas pilsētas – Rīga un Daugavpils – kultūras un saimnieciskās dzīves centri, un arī citas mazākas, bet vēsturiski nozīmīgas ar upes saimniecisko dzīvi saistītas pilsētas un ciemi. To vēsturiskā veidošanās ir dažāda – vienas (piemēram, Krāslava, Daugavpils) veidojušās pie nocietinātām vietām, citas (piemēram, Jaunjelgava, Jēkabpils) ūdensceļu tirdzniecības un preču pārkraušanas vietās, vēl citas kā vasarnīcu un kūrortu vietas (piemēram, Ogre, Koknese, Ikšķile) vai ar hidroelektrostacijām saistīti centri (piemēram, Salaspils, Aizkraukle, Ķegums).
Taču Daugavas saimnieciskā nozīme iemieso ne tikai dzīves un pārvietošanās telpu, tā ir arī būtisks enerģijas resurss. Jau 20. gadsimta sākumā bija apzināts, ka „Latvijas greznums – krāšņā Daugava, slēpj daudz enerģijas savos baltajos viļņos” (K. Zariņš) vai ka Daugavas ūdensspēks „ir viens no Latvijas saimniecības nākotnes pamatiem” (I. Sleinis). Daugavas latentās enerģijas rezerves 20. gadsimta laikā ir īstenotas industriālu lielprojektu rezultātā, izbūvējot trīs spēkstaciju kaskādi, kas stiepjas no Pļaviņām līdz Salaspilij. Šajā posmā Daugavas ainava ir spēcīgi mainījusies – ir appludinātas krāčainās gultnes un iespaidīgie kraujie krasti, veidojot milzīgas ūdenskrātuves – ūdens klajumus, Daugavas „zaudēto ainavu”.
Kopumā Daugavai Latvijā izdalās pieci posmi, kas ved cauri atšķirīgām ainavām, ko ir noteikuši galvenokārt ielejas ģeomorfoloģiskie apstākļi. Daugavas augštecē Piedrujas–Daugavpils posms atrodas terasētā senielejā, te upe met deviņus lielus līkumus, veidojot krāšņas un unikālas mežaino terašu, gravu, pieteku ieleju un stāvo krauju ainavas. Saskaņā ar ģeogrāfa Gunta Eberharda pētījumiem tā ir senākā ieleja Latvijā, sarežģītākais un daudzveidīgākais Daugavas ielejas posms. Ielejas ainavu un dabas vērtību aizsardzībai te ir izveidotas „Augšdaugavas” un „Daugavas loku” aizsargājamās dabas teritorijas, kuras iemieso ne tikai daudzveidīgu kultūrvides telpu (piemēram, vecticībnieku sādžas, muižas un pusmuižas), bet arī cīņu pret ielejas appludināšanu 1980. gados, apstādinot Daugavpils HES būvniecību.
Aiz Daugavpils, upei pagriežoties uz ziemeļiem, Daugavpils–Pļaviņu posmā upe tek caur līdzenumu, uzņemot lielu daudzumu tās pieteku ūdeņu. Te Daugava kļūst platāka un mazā krituma dēļ rāmi veļ savus ūdeņus zemajos krastos. Lejpus Jersikas parādās dolomīti gan Daugavas gultnē, veidojot krāces, gan krastu kraujās. Ainavas daudzveidību un gleznainumu te vairo daudzās Daugavas salas.
Uzņēmusi Aiviekstes baseina ūdeņus, Pļaviņu–Kokneses posmā Daugava plūst pa kanjonveida senieleju, kas pirms tās appludināšanas tika uzskatīta par vienu no visskaistākajām Daugavas tecējumā. Daugavas krāšņās ainavas te veidoja upes lielais kritums ar savām daudzajām krācēm un nemierīgo plūdumu, skaistās klinšu sienu ainavas, kur daudzviet izplūda karbonātus saturoši pazemes ūdeņi, nogruvušie milzu dolomīta bluķi klinšu piekājēs. Te atrodas kultūrainavas nozīmīgās vietas – appludinātā saldūdens kaļķiežu klints Staburags un Pērses kanjons, Sēlpils un Kokneses pilsdrupas. Te uz Daugavas salas mūsdienās ir izveidota tautas piemiņas vieta – Likteņdārzs, kas šo kultūrvēsturiski piesātināto un gleznaino ainavu papildina ar simbolisko, dārza ainavā atveidoto nācijas laiktelpas reprezentāciju.
Posmā Koknese–Doles sala Daugavas gultne joprojām ir iedobta dolomītos, taču tās krastiem vairs nav iepriekšējo posmu varenības. Ainavas raksturu mūsdienās te nosaka HES kaskāde, virknējot trīs spēkstacijas ar tām pieguļošajām milzu ūdenskrātuvēm. Šis ir viens no apdzīvotākajiem Daugavas senielejas posmiem ar augstu vēsturisko apmetņu koncentrāciju. Mazpārveidotajā senielejas posmā starp Aizkraukli un Jaunjelgavu ir saglabājušās upes veidotās terases, te ir izveidots dabas parks „Daugavas ieleja”.
Lejpus Doles salas Daugava ieplūst Piejūras līdzenumā, veidojot daudzveidīgo upes deltas ainavu, pār kuru nu ir izpletusies Rīga ar tās piepilsētas ciemiem. Upes raksturīgākās iezīmes te ir tās daudzās attekas un salas, kas veido Rīgas kā pilsētas pie upes īpatnējo telpisko struktūru. Vizuāli iespaidīgas ir Rīgas tiltu ainavas, Rīgas ostas ainava, Daugavas moli pie tās ietekas jūrā.
Daugavu savos darbos ir apcerējuši daudzi Latvijai nozīmīgi rakstnieki – Rainis, Andrejs Pumpurs, Auseklis, Alunāns, Aleksandrs Grīns, Valdis, Aleksandrs Čaks, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Regīna Ezera un daudzi citi. Dzīve pie Daugavas ir atspoguļota daudzās dokumentālās un mākslas filmās, piemēram, Aleksandra Rusteiķa „Daugava” (1934), Leonīda Leimaņa „Daugava” (1953), Laimoņa Gaigala „Daugavas leģenda” (1966), Aivara Freimaņa „Ābols upē” (1974), Pētera Krilova „Starp debesīm un zemi – Augšdaugava” (1994). Mārtiņa Brauna mūzika dziesmai „Saule, Pērkons, Daugava” no Raiņa poēmas „Daugava” ir kļuvusi par latviešu kultūras klasiku, kas vieno lielo Dziesmu svētku kopkori.
Daugavas ainava pēdējā gadsimta laikā ir piedzīvojusi dažādas pārmaiņas, no kurām ievērojamākās ir saistāmas ar HES izbūvi – appludināti dziļo ieleju posmi, neatgriezeniski zudušas Daugavas krastos esošās mājvietas. Tomēr vienlīdz būtiski ir mainījusies rosība Daugavā un tās krastos, kas daudzviet veicina ielejas aizaugšanu. Arvien vairāk apzinot Daugavas ainavas kultūrvēsturiskās, vizuāli estētiskās un dabas vērtības, Daugavas ielejā veidojas brīvā laika pavadīšanas vietas, kas paver iespēju Daugavas ainavu pieredzēt kā nacionāla mēroga vērtību.
Anita Zariņa
