post_img

Daugavas ainava

Daugava un tās senieleja ir viens no varenākajiem un iespaidīgākajiem dabas veidojumiem Latvijas teritorijā. Tāda ir arī Daugavas ainava – unikālie Daugavas loki, plašā Daugavas delta, gleznainie skati uz senielejas terasēm un tās stāvajām nogāzēm, upes krācēm vai tās lēno un mierīgo plūdumu un ielejas mežainajiem krastiem. Taču arī teritoriāli Daugava ir viens no nozīmīgākajiem dabas veidojumiem, spēlējot svarīgu lomu Latvijas teritorijas vēsturiskajā un politiskajā ģeogrāfijā. Daugava ir ilgstoši kalpojusi kā robežupe Latvijas teritorijas politiskajā kartē, kā koridors tirdzniecībai un iekarojumiem, kā izšķirošu cīņu un nocietinājumu vieta, kā Trešās Atmodas ikona. Šie vēsturiski ģeogrāfiskie aspekti Daugavai ir piešķīruši daudznozīmīgo un spēcīgo Likteņupes simbolu.

Hagemann, Volker. (2006). Lettland entdecken. Unterwegs im Herzen des Baltikums. Berlin: Trescher Verlag.

Malta, N., Galenieks, P. (red.). (1937). Latvijas zeme, daba un tauta. Valtera un Rapas akc. sab. izdevums.

Melluma, A., Lūkins, M. (2011). Dabas parks „Daugavas loki”: ainava un laiki. No: Cimermanis, S. (red.). Kultūrvēstures avoti un Latvijas ainava (73.–107. lpp.). Apgāds „Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”.

Nikodemus, O., Kļaviņš, M., Krišjāne, Z., Zelčs, V. (red.). (2018). Latvijas Zeme, daba, tauta, valsts. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds.

Ramans, Ģ. (1935). Latvijas teritorijas ģeogrāfiskie reģioni. Folia Geographica V. Latvijas Ģeogrāfijas biedrība.

Rutkis, J. (1960). Latvijas ģeogrāfija. Stokholma: Apgāds Zemgale.

Sleinis, I., Ašmanis, K., Delle, N., Siliņš, J., Lamsters, V. (1933). Daugava. Jaunais zinātnieks, Nr. 16. Valtera un Rapas akc. sab. izdevums.

Zariņš, K. (1925, 17. jūn.). Elektrība lauksaimniecībā. Zemkopis, Nr. 24–25, 386.–387. lpp.