Bargas ziemas zvejas laikā jūrā tiek aiznests ledus gabalu ar astoņiem zvejniekiem. Dažāda vecuma, dzīves pieredzes un mantiskā stāvokļa, bet visi vienādi sava smagā darba kalpi: no jaunākā un „zaļākā” puikas palīga līdz pašiem skarbajiem un pieredzējušiem vīriem. Pēc vairākām dienām atklātā jūrā, cīņas par izdzīvošanu, kuras laikā atklājas zemākās un augstākās cilvēciskas dabas īpašības, atnāk cerība – kuģis, kas gatavs postā esošos uzņemt –, taču tikai piecus. Saglabājot Rūdolfa Blaumaņa noveles sižetisko virzienu un kodolu, ekranizācija ir īpaša ar padziļinātu tēlu portretējumu. Pēc Gunāra Pieša kā otra scenārista iniciatīvas klāt ir pieliktas arī zvejniekciema epizodes. Filmā patiesi prasmīgi un aizraujoši izmisīga realitāte mijas ar varoņu sapņainām atmiņu ainām no pagātnes uz sauszemes mīļoto cilvēku tuvumā.
Filmas iznākšanas brīdī, 1971. gadā, „Nāves ēnā” bija trešais Rūdolfa Blaumaņa darbu ekranizējums (iepriekšējie – „Salna pavasarī” (1956), „Purva bridējs” (1968)). Autora literārā valoda ar kino valodas vizuālo bagātību izrādījās ļoti saderīga. Režisoru un scenāristu rokās rakstītā vārda pārnešana uz lielā kino ekrāna bagātināja gan pirmavotu – vizualizējot, aktualizējot un interpretējot to attiecīgas filmas tapšanas perioda un tā mākslinieku stilistiskos kontekstos –, gan veicināja nacionālā kinematogrāfa attīstību. Caur laika un telpas distanci pretim sava laika sabiedrības un cilvēka dabas apjēgšanai.
Novele „Nāves ēnā” ir sarakstīta 1899. gadā un ir salīdzinoši īss darbs – tikai 22 lapaspuses gara –, kas tomēr spēj ļoti koncentrēti pacelt filozofiski augstākās pakāpes jautājumus, liktenim cilvēkus novedot līdz galējām eksistenciālām robežām starp dzīvību un nāvi. Tādos apstākļos atklājas neviltotais, viss saasinās līdz maksimumam. „Nav viegli atrast ko vēl grūtāk ekranizējamu par noveli „Nāves ēnā” – darbības vieta ir ierobežota, sižets nav saistošs, nav vides maiņas – nekā no tā, kas nepieciešams aizraujošai filmai.” – laikrakstam „Rīgas Balss” stāstīja režisors. Skarbie un scenogrāfiski sarežģītie, bet fotogēniskie laikapstākļi ar jūrā aizpeldējušo ledus gabalu aukstas sniegotas ziemas vidū bijis izaicinājums filmēšanas komandai, toties palīgs aktierspēles un nolemtības atmosfēras izcelšanai. Filma ir melnbalta, no tā stāsta uztvere ir vēl dramatiskāka un konflikti asāki.
Pirms nodrošināt sev cienīgu vietu klasikas ekranizācijas laukā, režisors Gunārs Piesis gandrīz desmit gadus pavadīja dokumentālajā kino. Tas pastiprināja viņa interesi par cilvēka dabu, kas ir daudzšķautņaina un neviennozīmīga. Pievēršoties Blaumaņa novelei, Gunārs Piesis koncentrējās nevis uz sadzīviski atstāstošu oriģināla vizualizāciju, bet stāsta tēlaino interpretāciju ar naturālistisku ievirzi un sakapinātām cilvēciskas būtības atspulgiem. „Nāves ēnā” ir piemērs veiksmīgai filmas mākslinieku sadarbībai un radošās komandas ieguldījumam, kas iesākās vēl scenārija izstrādes posmā.
Neticams darbības spraigums ierobežotā un vienmuļā darbības vidē tika saglabāts pateicoties augstvērtīgam operatora Mārtiņa Kleina (1938–2014) darbam. Filmas ritējums atspoguļojas garos kadros, statiskos vērojumos un emocionālos tuvplānos, kontrastu piešķir dramatiski nakts filmējumi. Lietojot pārsvarā garfokusa optiku, operators bieži filmēja no diezgan liela attāluma, lai ar kameras klātbūtni maksimāli izvairītos no iejaukšanās niansētā aktieru spēlē. Kad tas bija nepieciešams, sakāpinātas spriedzes ainās ar kustīgu kameru tika panākts izteikts klātbūtnes efekts. Marģera Zariņa (1910–1993) komponētā trauksmainā mūzika kļuva par harmonisku, atmosfērisku pavadījumu nolemtības pilniem mirkļiem vai spriedzes kulminācijām.
Daba ir fons, virzītājspēks, dramaturģisks rāmis, bet centrā – cilvēks. Astoņas individualitātes, katrs ar savu neatkārtojamu dzīves stāstu, dziņām, grēkiem un astoņi spilgti aktieru talanti. „Nāves ēnā” ir pulcējusi tā laika zvaigznes, latviešu kino vīrišķības etalonus: Eduardu Pāvulu (1929–2006), Gunāru Cilinski (1931–1992), Ģirtu Jakovļevu (1940), Kārli Sebri (1914–2009), un citus lieliskus aktierus. Īpašu ticamības pakāpi ar savu nesamāksloti trauslo dabu piešķīra Kārlēna lomas atveidotājs – neprofesionāls aktieris, tolaik lielu atlases konkurenci izturējis skolēns Pēteris Šogolovs (1955). Katram personāžam ir atvēlēts pietiekošs laiks, lai atklātos tā būtība un pielietots viss aktierspēles potenciāls. Melodramatiska nots ir smeldzīgi romantiskai līnijai: bravurīga dzīves baudītāja Birkenbauma (Gunārs Cilinskis) atmiņas par mīļoto Mariju (Olga Dreģe (1938)). Kaut arī īsā ekrāna laikā, abi kopā veido vienu no skaistākajiem ekrāna pāriem.
Filmēšanas apstākļi nebija viegli: svarīgākais bija uzņemt filmu dabiskos apstākļos, jo butaforiskais inscenējums uzreiz tiktu pamanīts. „Gribam strādāt īstā salā, īstā vidē bez trikiem. Tas skaudrumu piedos pats no sevis.” – vēlējās režisors. Tomēr 1970.–1971. gada ziema bija diezgan silta un tikai pēc ilgām laikapstākļu svārstībām daļu filmas varēja filmēt jūrmalā, filmas puteņa ainas naktī filmējot paviljonā. Gatavošanās filmēšanai un pats process prasīja no māksliniekiem daudz pacietības un attapības, līdz ar to filmas tapšanas vēsture ir autoru aizraujošu nostāstu pilna.
„Nāves ēnā” ir viena no retām latviešu kino ekranizācijām, kas kopumā iztika bez sava laika negatīvas kritikas un izpelnījās gan preses, gan skatītāju cildinošas atsauksmes. Savukārt Gunāram Piesim tā iesāka veiksmīgu radošo spēlfilmu karjeru, jo gandrīz uzreiz sekoja kopā ar Imantu Ziedoni (1933–2013) pēc vēl viena klasiska darba motīviem rakstītais scenārijs – Raiņa „Pūt, vējiņi!” (1973).
Arī šodien „Nāves ēnā” atstāj viengabalainu un mākslinieciski pilnvērtīgu iespaidu, tā ir estētiski universāla un pati par sevi līdzās literāram pirmavotam kļuvusi par kino klasiku ārpus laika! 2018.–2019. gadā filmu „Nāves ēnā” plānots restaurēt.
Olga Dolina
Filmu „Nāves ēnā” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.
