Iestudējums „Spēlē, spēlmani!” Jaunatnes teātrī 1972. gadā ir viena no leģendārākajām izrādēm Latvijas teātra vēsturē un izcilākā no režisora Pētera Pētersona Latvijas Kultūras kanonā iekļautā dzejas teātra izrādēm. Iestudējumu, kura scenārija pamatā bija Aleksandra Čaka darbi, arī mūsdienās uzskata par spēles jeb nosacītā teātra etalonu. Garīgās iedarbības ziņā to salīdzina ar dievkalpojumu. „Spēlē, spēlmani!” piedzīvoja ārkārtēju popularitāti – izrāde bija repertuārā sešpadsmit sezonas, daudzi to gāja skatīties atkārtoti.
Režisors Pēteris Pētersons „Spēlē, spēlmani!” iestudēja kā savas dzejas izrāžu triloģijas otro daļu. Pirmā no tām – Imanta Ziedoņa „Motocikls” tapa 1967. gadā Dailes teātrī. Izrādi „Spēlē, spēlmani!” Pētersons iestudēja Jaunatnes teātrī pēc tā galvenā režisora Ādolfa Šapiro (1939) uzaicinājuma. Jaunatnes teātris Ādolfa Šapiro mākslinieciskajā vadībā šajā laikā bija viens no Latvijas kultūras un mākslas nozīmīgākajiem centriem, iekļauts arī kultūras kanonā.
Izrādes „Spēlē, spēlmani!” scenāriju Pēteris Pētersons veidoja kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni (1933–2013), kā pamatu izmantojot Aleksandra Čaka (1901–1950) dzeju, kā arī fragmentus no stāstiem un kultūras kanonā iekļautās, strēlnieku cīņām veltītās poēmas „Mūžības skartie”. „Spēlē, spēlmani!” bija nozīmīgs pavērsiens dzejnieka Aleksandra Čaka reabilitācijā, jo, neraugoties uz padomju okupācijas varai lojālas dzejas sacerēšanu, Čaks bija pasludināts par kosmopolītu un dekadentu, t. i., no padomju ideoloģijas viedokļa – neuzticamu personu. Savukārt poēma „Mūžības skartie” bija iekļauta aizliegtās literatūras sarakstā.
Izrādes centrā bija Dzejnieka tēls aktiera Imanta Skrastiņa (1941–2019) atveidojumā. Dzejas drāmā galveno konfliktu veidoja Dzejnieka pretstats pūlim, materiālistiskajai pasaulei, kā arī nespēja atrisināt iekšējo dilemmu starp vēlmi radīt un brīdi, kad mākslas darbs sāk dzīvot savu neatkarīgu dzīvi. „Spēlē, spēlmani!” darbība sākās ar Dzejnieka pārdomu nakti, kurā viņš pamodies ar nāves priekšnojautu. Visa izrāde bija veidota kā Dzejnieka vīzijas vai sapņi, centieni izbēgt no ikdienas realitātes. Arī iestudējuma skatuves tēli bija nereālistiski – kā četras atsevišķas personas uz skatuves parādījās četri dzejas metri, kas vienlaikus simbolizēja gan atšķirīgus dzejas ritmus, gan dažādas dzejnieka dvēseles šķautnes. Nozīmīga izrādē bija arī nelaimīgas mīlestības tēma.
Līdzās runātajam vārdam iestudējumā milzīga nozīme bija pārējiem skatuves izteiksmes līdzekļiem. Scenogrāfs Ilmārs Blumbergs (1943–2016) uz skatuves izveidoja no Aleksandra Čaka dzīvokļa iedvesmotu, taču abstraktu skatuves telpu ar deformētām durvīm un iegarenu logu fonā. Nelielā telpa, pēc vajadzības, spēja pārvērsties arī par plašu pilsētas laukumu, Brīvības bulvāri vai lauku mājas pagalmu. Arī rekvizīti – pudeles, alus kausi, tintnīca – bija veidoti kā nosacīti, deformētu izmēru priekšmeti. Horeogrāfe Elga Drulle (1937) kopā ar Pēteri Pētersonu iestudēja dinamiskas mizanscēnas, kurās kontrastu ar galvenā varoņa tuvplāniem radīja tam pretstatīts pūlis aktieru ansambļa atveidojumā. Izrādes mūziku veidoja atsevišķas, lielākoties kultūras kanonā iekļautā komponista Imanta Kalniņa (1941) dziesmas, kuras papildināja nezināmu autoru folklorizējušās ziņģes ar Aleksandra Čaka vārdiem. Ar himnisku nokrāsu kā atzīšanās mīlestībā dzimtenei pirmoreiz padomju laikā no skatuves skanēja populārā dziesma „Miglā asaro logs”.
Izrāde „Spēlē, spēlmani!” laikabiedru atmiņās palikusi arī ar absolūto aktieru trupas uzticēšanos režisoram, kas palīdzēja radīt izcilu ansambļa sniegumu. Scenogrāfs Ilmārs Blumbergs aktieru atdevi raksturoja kā unikālu: „Pētersons mācēja aktieri sakurināt tā, ka viņš spēlē ar maksimālu atdevi, kas nav nemaz tik raksturīgi latviešu teātrim. Visi bija tā uzvilkti, ka likās, tūlīt kaut kas plīsīs. Pirms izrādes Pētersons apstaigāja aktierus kā tādus kumeļus. Visi sēdēja un trīcēja – būs vai nebūs! Jā, bija! Tas deva tādu labu atmosfēru, kas piepildīja arī zāli.” (Zole, Ieva. (2000). Pēteris Pētersons. Rīga). Īpaši nozīmīga „Spēlē, spēlmani!” bija galvenās – Dzejnieka lomas atveidotāja Imanta Skrastiņa radošajā biogrāfijā. Ar šīs lomas palīdzību viņš no jaunā aktiera izauga par nobriedušu mākslinieku. Izrādē daudzveidīgi varēja izpausties Imanta Skrastiņa vokālās dotības – aktiera runātā dzeja netika deklamēta, bet gan izdziedāta, skandēta, rečitēta visplašākajā nianšu diapazonā.
Izrādei „Spēlē, spēlmani!” Pētera Pētersona dzejas izrāžu triloģijā sekoja noslēdzošā daļa – „Mistērija par Cilvēku” (1974), kuras pamatā – krievu dzejnieka Vladimira Majakovska (1893–1930) darbi. Šī izrāde bija sarežģītāka, vairāk eksperimentāla un Jaunatnes teātra repertuārā to spēlēja tikai vienu sezonu.
Pētera Pētersona iestudējums „Spēlē, spēlmani!” nav saglabājies ierakstā, tikai tā dalībnieku un skatītāju atmiņās, kā arī izrādei veltītajos rakstos periodikā un teātra vēstures grāmatās.
Maija Treile
