Poētiskais jeb dzejas teātris bija novatorisks virziens, ko režisors Pēteris Pētersons radīja 20. gadsimta 60.–70. gadu Latvijas teātrī. Režisors izveidoja unikālu skatuves valodu, oriģinālā veidā sakausējot dažādus modernisma teātra un drāmas virzienus – eksistenciālismu, absurda un episko teātri. Izmantojot Imanta Ziedoņa, Aleksandra Čaka un Vladimira Majakovska radītos dzejas tēlus, Pēteris Pētersons izrādēs attīstīja jaunu tēlainību. Sarežģītie skatuviskie uzdevumi veicināja iestudējumos iesaistīto Dailes un Jaunatnes teātru aktieru profesionālo izaugsmi. Pētera Pētersona dzejas teātris sabalsojās ar 20. gadsimta vidus un otrās puses novatoriskākajiem Rietumu un Krievijas teātru meklējumiem.
Pēteris Pētersons dzimis dramaturga Jūlija Pētersona (1880–1945) ģimenē. Viņa talants bija daudzpusīgs – Pēteris Pētersons darbojies teātra režijas, dramaturģijas, teorijas un kritikas laukos, no 1964. līdz 1971. gadam bija Dailes teātra galvenais režisors, bijis arī tulkotājs, publicists un sabiedrisks darbinieks.
Dailes teātra māksliniecisko vadību Pēteris Pētersons pārņēma no kultūras kanonā iekļautā režisora Eduarda Smiļģa (1886–1966). Pēteri Pētersonu lielā mērā var uzskatīt par viņa darba turpinātāju. Smiļģa Dailes teātrī izkoptais spēles teātra virziens izcēlās iepretim reālpsiholoģiskajai skolai, kas tradicionāli dominējusi Latvijas teātrī. Arī Pētera Pētersona dzejas teātris turpināja spēles teātra virzienu. Eduards Smiļģis nosacītās teātra formas radīja ar savas ģeniālās intuīcijas palīdzību, savukārt Pēterim Pētersonam bija ļoti plašas teorētiskās zināšanas.
Pēteris Pētersons dzejas teātra žanrā iestudējis izrāžu triloģiju – Imanta Ziedoņa „Motocikls” tapa 1967. gadā Dailes teātrī, savukārt Aleksandra Čaka „Spēlē, spēlmani!” un Vladimira Majakovska „Mistēriju par Cilvēku” Pētersons 1972. un 1974. gadā iestudēja Jaunatnes teātrī pēc tā galvenā režisora Ādolfa Šapiro (1939) uzaicinājuma. Izrāde „Spēlē, spēlmani!” Latvijas kultūras kanonā izcelta arī atsevišķi, tā piedzīvoja milzīgu popularitāti un repertuārā bija sešpadsmit sezonas.
Visu Pētera Pētersona poētisko izrāžu izejmateriāls ir dzeja. Iestudējuma „Motocikls” pamatu veido Imanta Ziedoņa (1933–2013) darbi, galvenokārt no krājuma „Motocikls” un kultūras kanonā iekļautā krājuma „Es ieeju sevī”. Imants Ziedonis strādāja kopā ar Pētersonu arī pie abu nākamo izrāžu scenāriju izveides.
Iestudējuma „Spēlē, spēlmani!” pamatā bija Aleksandra Čaka (1901–1950) dzeja, fragmenti no stāstiem un kultūras kanonā iekļautās, strēlnieku cīņām veltītās poēmas „Mūžības skartie”. „Mistērijā par Cilvēku” izmantota krievu dzejnieka Vladimira Majakovska (1893–1930) dzeja, poēmas „Par to”, „Flauta – mugurkauls”, „Mākonis biksēs”, poētiskā autobiogrāfija „Es pats”, kā arī lugas „Vladimirs Majakovskis” un „Mistērija – bufs”. Izmantoto dzejas darbu fragmentus Pētersons un Ziedonis brīvi savienoja jaunā kompozīcijā, atvasinot jaunu poētisko tēlu sistēmu.
Pētera Pētersona pieeja dzejas materiālam bija analītiska. Novatoriski bija tas, ka poētisko saturu režisors skatuviski risināja ar vācu režisora, dramaturga un teātra teorētiķa Bertolta Brehta (1898–1956) izstrādātajiem episkā teātra principiem (atsvešinājuma efekts, notikumu atstāstījuma, nevis iedzīvošanas formāts, atsevišķu ainu suverenitāte), kuri primāri bija radīti, lai uz skatuves runātu par sociāli asām tēmām. Rezultātā Pētersona izrādes ieguva unikālu intonāciju – netradicionālā veidā tajās apvienojās poētiska emocionalitāte un ironisks atsvešinājums. Pētersona iestudējumos milzīga nozīme bija neverbālajiem skatuves līdzekļiem – mūzikai, horeogrāfijai, scenogrāfijai.
Jauni, sarežģīti mākslinieciskie uzdevumi profesionāli pilnveidoja izrāžu aktieransambļus, īpaši galveno lomu atveidotājus. Piču „Motociklā” un Cilvēku „Mistērijā par Cilvēku” spēlēja kultūras kanonā iekļautais aktieris Uldis Pūcītis (1937–2000) būt vienlaikus ironiski atsvešinātam un poētiski emocionālam, apliecinot sevi kā laikmetīgu un spožu dzejas interpretu. Savukārt galvenā – Dzejnieka – loma izrādē „Spēlē, spēlmani!” kļuva par nozīmīgāko aktiera Imanta Skrastiņa (1941–2019) radošajā biogrāfijā.
Pētera Pētersona dzejas teātri joprojām atceras kā vienu no Latvijas teātra visu laiku leģendārākajām lappusēm. Diemžēl neviena no režisora izcilākajām izrādēm nav saglabāta ierakstā, tādējādi kārtējo reizi apliecinot teātra mākslas zūdošo dabu.
Maija Treile
