Gleznotājs Ģederts Eliass (1897–1975) savā agrīno gadu glezniecībā pārbauda visus 20. gadsimta sākuma „ismus”, radīdams virkni gleznieciski spožu darbu, kas iekļaujas mūsu klasiskā modernisma zelta fondā, visvairāk izceldamies kā fovistiski intensīvās, spilgtās un kontrastainās krāsu valodas meistars. Tomēr jau 20. gadu otrā pusē Ģederts Eliass glezniecībā sevi deklarēja kā pārliecinātu reālistu, un tāds viņš palika līdz mūža galam, saglabājot nemainīgu arī interesi par lauku dzīves tēmām, kuras risināja ar pazinēja skatu visai skarbi, allaž gleznieciski bagāti, temperamentīgi, pat dramatiski.

Režisora Rolanda Kalniņa (1922) filma „Četri balti krekli” (1967 ), kas padomju laikā bija pazīstama ar cenzūras uzspiesto nosaukumu „Elpojiet dziļi…”, ir īpašs gadījums gan kultūras kanona kontekstā, gan Latvijas kino vēsturē vispār. Blakus mākslinieciskajām kvalitātēm, kas filmai nodrošina pilntiesīgu vietu kanonā, tai ir arī savs ļoti sarežģītais liktenis, kas kā ūdenslāsē sakoncentrē stāstu par radošu cilvēku attiecībām ar padomju laiku ideoloģisko sistēmu.

Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa (1877–1962) prozā dominē mīlestības tēma, taču to caurvij 20. gadsimtam raksturīgās vēsmas, kas viņa darbos aktualizē eksistenciālas problēmas. Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu, ko veidoja sentimentālas un dramatizētas sižetu līnijas, atklājot cilvēka nozīmīgāko jūtu mainīgo dabu dzīves eksistences dažādībā, kas spēj gan celt cilvēku pāri ikdienai un pašlabuma meklējumiem, gan graut dzīves un garīgi izdedzināt mīlestības jūtu skartās sirdis un attiecību būvētos tiltus. Jāņa Jaunsudrabiņa devumu literatūrā var vērtēt kā reizē emocionāli smalku, reizē eksistences skarbuma skartu virtuozu valodas gleznojumu, kas iemūžināts Jaunsudrabiņa sarakstītajos tēlojumos, stāstos, romānos un dzejā.