Aktieris Uldis Pūcītis ir viena no spožākajām zvaigznēm Latvijas aktiermākslas zvaigznājā – no dabas apveltīts ar vīrišķīgiem vaibstiem un stāju, dumpiniecisku harismu un aktiera talantu, kas spilgti izpaudās gan psiholoģiskā, gan spēles stila teātra nosacījumos. Uldis Pūcītis apvienoja tādas aktiera profesijā ļoti svarīgas, bet reti vienā personībā līdzās pastāvošas īpašības kā viegli ierosināms temperaments, emocionalitāte un analītisks prāts, kas ļāva lomu ne tikai emocionāli izdzīvot, bet arī intelektuāli interpretēt. Ulda Pūcīša spēja jūtīgi reaģēt uz dzīvē un mākslā aktuālajiem strāvojumiem padarīja viņu par ideālo aktieri ne tikai vienam, bet pat vairākiem kultūras kanonā iekļautajiem režisoriem – Pēterim Pētersonam, Ādolfam Šapiro un Oļģertam Kroderam. Ar Ulda Pūcīša atveidotajiem varoņiem viegli identificējās teātra skatītāji.
Uldis Pūcītis dzimis 1937. gada 15. aprīlī Rankas pagastā. Pirms aktiera profesijas izvēles studējis Rīgas pedagoģiskajā skolā un gadu arī strādājis par sākumskolas skolotāju. 1960. gadā pabeidzis Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultāti, profesionāla aktiera gaitas Pūcītis uzsāka Liepājas teātrī, kur spēlēja arī kultūras kanonā iekļautā režisora Oļģerta Krodera iestudējumos. Neraugoties uz īso sadarbību, Oļģerts Kroders, kurš ar aktieriem vēlējās veidot nehierarhiskas domubiedru attiecības, Uldi Pūcīti atceras kā ideālo aktieri: „..viņš bija ļoti patstāvīgs savā domāšanā un arī aktieriskā darīšanā ar viņu iznāca tāds labs pingpongs. Es kaut ko pasaku, viņš kaut ko pretī, un no visa rodas ideālais veids, kā režisoram ar aktieri ir jāstrādā.” Kā vienu no būtiskām Pūcīša īpašībām un profesionālajām kvalitātēm Kroders minēja konkrētību – vairīšanos no abstraktu, ārišķīgu emociju tēlošanas uz skatuves, tā vietā katrai sava tēla darbībai meklējot konkrētu motivāciju.
Pāris gados, ko Pūcītis pavadīja Liepājas teātrī, viņš nospēlēja arī Mati lomu Bertolta Brehta lugas „Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” iestudējumā (1962, rež. Nikolajs Mūrnieks), viens no pirmajiem Latvijas teātrī realizējot brehtisko spēles stilu, kas no aktiera prasa spēju vienlaicīgi atrasties tēlā un ārpus tā, vērojot un komentējot savu varoni no malas.
No 1966. līdz 1990. gadam Uldis Pūcītis pamīšus strādāja Dailes un Jaunatnes teātros. Aktieris spēlēja galvenās lomas kultūras kanonā iekļautajās Pētera Pētersona dzejas izrādēs – Imanta Ziedoņa „Motociklā” (Dailes teātris,1967) un Vladimira Majakovska „Mistērijā par cilvēku” (Jaunatnes teātris, 1974) –, apliecinot sevi kā laikmetīgu un spožu dzejas interpretu un sava laika gara izteicēju. Šajās izrādēs Pūcītis pilnveidoja meistarību būt vienlaikus ironiski atsvešinātam un poētiski emocionālam.
Latvijas teātra aktiermākslas zelta fondā ierakstīti Ulda Pūcīša atveidotie titulvaroņi kultūras kanonā iekļautā Ādolfa Šapiro iestudējumos Jaunatnes teātrī – Antona Čehova „Ivanovā” (1975) un Henrika Ibsena „Pērā Gintā” (1979). Gan hrestomātisko laimes meklētāju, dēkaini Pēru Gintu, gan iekšējo konfliktu nomocīto Ivanovu, kas beidz dzīvi pašnāvībā, Pūcītis atveidoja kā daudzšķautņainas, disharmoniskas 20. gadsimta personības. Atmiņās par Uldi Pūcīti Šapiro uzsvēra aktiera absolūto godīgumu un atzina, ka Pūcītis bija viens no izcilākajiem aktieriem, ar kuriem viņš savā radošajā mūžā sastapies.
Visa mūža garumā aktieris baudīja lielu publikas mīlestību, viņa popularitāti vēl pavairoja kinolomas, nozīmīgākās no tām – Edgars Leonīda Leimaņa filmā „Purva bridējs” (1966) un Cēzars Kalniņš režisora Rolanda Kalniņa filmā „Elpojiet dziļi” (1967).
Diemžēl aktiera izcilās spējas apēnoja alkohola atkarība, tās dēļ mūža nogalē viņš teātrī vairs nevarēja strādāt. Aktieris gan spēja godīgi paskatīties arī uz šo savu trūkumu. 1987. gadā viņš Radioteātrī ierunājis Hansa Falladas romānu „Dzērājs” (rež. Antonija Apele).
Viena no pēdējām nozīmīgākajām Ulda Pūcīša lomām teātrī bija Dzejnieka loma kultūras kanonā iekļautā Aleksandra Čaka darba „Mūžības skartie” skatuves versijā (Dailes teātris, 1987, rež. Kārlis Auškāps).
Mūža nogalē Uldim Pūcītim izdevās realizēt sen lolotu sapni par kinorežisora darbu – 1997. gadā viņš uzņēma Raimonda Trasuna (1935–1996) romāna „Izpostītā ligzda” televīzijas ekranizāciju, kas guva augstu novērtējumu.
Uldis Pūcītis kā teātra aktieris dzīvo vidējās un vecākās paaudzes skatītāju atmiņās, taču, pateicoties spilgtajām kino lomām aizvien populārajās filmās, viņš ir pazīstams arī jaunākajām paaudzēm. Joprojām Uldis Pūcītis tiek uzskatīts par vīrišķības etalonu, kuru nav izdevies pārspēt nevienam no vēlāko laiku talantīgajiem aktieriem.
Maija Treile
