Latvijas Nacionālais teātris ir stabila Latvijas kultūras pamatvērtība. Dažādos pastāvēšanas posmos, sākot no dibināšanas 1919. gadā līdz pat mūsu dienām, Nacionālais teātris ir bijis mainīgs gan nosaukuma, gan izvēlētā repertuāra, gan iestudējumu stilu un žanru ziņā, taču cauri visiem laikiem saglabājusies īpaši spēcīga psiholoģiskā teātra skola un izcilu aktieru trupa. Laiks, kad aktieris un režisors Alfreds (arī Alfrēds) Jaunušans bija Nacionālā teātra (tolaik – Latvijas PSR Valsts akadēmiskā drāmas teātra, kam 1971. gadā tika piešķirts Andreja Upīša vārds) mākslinieciskais vadītājs (1966–1987), ir viens no spožākajiem periodiem šī teātra vēsturē, kad dažādu paaudžu skatuves mākslinieki baudīja milzīgu skatītāju mīlestību un rindas pie biļešu kases nereti veidojās jau iepriekšējā vakarā pirms kases atvēršanas. Padomju okupācijas apstākļos Drāmas teātris kļuva par vienu no garīgiem tempļiem, kur skatītāji varēja gūt morālo piepildījumu. Alfreda Jaunušana iestudējumu centrā nereti bija varoņi – avantūristi, dumpinieki, mākslinieki –, kuriem līdzi dodoties, varēja nokļūt ārpus reglamentētās padomju ikdienas rāmjiem.
Drāmas teātra vadītājs Alfreds Jaunušans (1919–2008) bija aktieris, režisors, pedagogs. Kā aktieris viņš bija apveltīts ar spilgtu talantu, kuru bija izkopis gan dziļa dramatisma, gan, jo īpaši, spilgta komisma virzienā. Jaunušanam uz skatuves piemita straujš temperaments, improvizācijas dotības, lieliska humora izjūta un bagāta fantāzija. Hrestomātiskas ir viņa lomas – skrodera māceklis Rūdis Rūdolfa Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” iestudējumā (1955, rež. Alfrēds Amtmanis-Briedītis) un Ķencis kultūras kanonā iekļautā brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” pirmajā ekranizācijā (1968, rež. Voldemārs Pūce).
Būtisks ir Alfreda Jaunušana devums, veidojot Nacionālā teātra aktieru ansambli. Viņš bijis aktiermeistarības pasniedzējs vairākiem Nacionālā teātra aktierkursiem. Jaunušana skolēni ir Uldis Dumpis, Rihards Rudāks, Lāsma Kugrēna, Voldemārs Šoriņš, Gunta Virkava, Iveta Brauna, Jānis Skanis u. c. Vairāki no šiem aktieriem joprojām ir Nacionālā teātra trupas sastāvā. Savukārt Rihards Rudāks bija viens no vadošajiem aktieriem kultūras kanonā iekļautajā Oļģerta Krodera domubiedru teātrī Valmierā. Alfreda Jaunušana vadības laikā īpaši uzplauka arī tādas Latvijas skatuves mākslas leģendas kā Velta Līne, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Lidija Freimane un Antra Liedskalniņa. Lai celtu aktiermeistarības kvalitāti, Jaunušana vadības laikā izrādes tika analizētas aktieru ceha ražošanas sapulcēs, kurās obligāti bija jāpiedalās visai trupai un aktieri analizēja cits cita veikumu.
Režisora profesijai Jaunušans pievērsās no 1963. gada. Vairāki viņa iestudējumi ierakstīti Latvijas teātra vēstures zelta fondā. Leģendārs ir Ferenca Molnāra lugas „Lilioms” iestudējums (1971), kurā romantizētā dumpinieka Lilioma lomā dublējās aktieri Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs. Šai izrādei rakstītā komponista Imanta Kalniņa un dzejnieka Māra Čaklā dziesma „Atkal, atkal ir debesis pušu” kļuvusi par Latvijas Nacionālā teātra himnu.
Viena no Alfreda Jaunušana režisora darba augstākajām virsotnēm ir Tenesija Viljamsa lugas „Ilgu tramvajs” iestudējums (1969) ar kultūras kanonā iekļauto aktrisi Antru Liedskalniņu Blanšas lomā. Izrāde teātra repertuārā tika spēlēta veselus divpadsmit gadus, un Blanšas loma kļuva par Antras Liedskalniņas mūža lomu. Lugas „Ilgu tramvajs” centrā ir sapņotājas un ideālistes, psiholoģiski trauslās Blanšas Dibuā sadursme ar māsasvīru – spēcīgo, dzīvnieciski pievilcīgo, taču garīgi robusto un nežēlīgo Stenliju Kovaļski. Jaunušana un Liedskalniņas interpretācijā iestudējums izskanēja kā traģisks lūgums pēc savstarpējas sapratnes un līdzcietības.
Par izciliem teātra mākslas notikumiem kļuva arī tādi Jaunušana iestudējumi kā Tenesija Viljamsa „Jaunības putns ar saldo balsi” (1977) un Alfreda de Misē „Lorencačo” (1973).
Ar savām 1980. gados iestudētajām brīvdabas izrādēm Alfreds Jaunušans teātra izrādes padarīja par tautas svētkiem, kuros piedalījās tūkstošiem skatītāju. 1986. gadā Druvienas estrādē spēlētais Rūdolfa Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” iestudējums divās dienās pulcēja 16 000 skatītāju un kopības izjūtā ievadīja Trešo Atmodu.
Jaunušans ir viens no režisoriem, kas ar „Skroderdienu Silmačos” interpretācijām (iestudējums teātrī 1975. gadā, brīvdabas versija – 1986. gadā) nodrošinājis Nacionālā teātra tradīciju katru gadu teātra sezonu pirms Jāņiem noslēgt ar šīs Rūdolfa Blaumaņa lugas izrāžu sēriju. „Skroderdienu Silmačos” izrādīšanas tradīcijas būtiski ietekmējušas arī vienu no svarīgākajām latviešu tautas tradīcijām – kultūras kanonā iekļauto Jāņu svinēšanu. Mūsdienās „Skroderdienu Silmačos” iestudējumi dažādos aktieru sastāvos Jāņos nereti tiek izrādīti brīvdabas estrādēs, lugu iestudē arī privātos Jāņu pasākumos pašu svinētāju lokā.
Alfreda Jaunušana kredo visa mūža garumā bija viņa priekšgājēja, aktiera un režisora Alfreda Amtmaņa-Briedīša izteiktais vēlējums „saglabāt cilvēku teātrim un teātrī, tad mūžam dzīvs būs teātris”. Režisors no sava teātra atvadījās 2004. gadā, uz rekonstruētā Latvijas Nacionālā teātra skatuves iestudējot Edvarda Vulfa komēdiju „Sensācija”. Tajā līdzās ar jaunākās un vidējās paaudzes aktieriem spēlēja arī seniori, Jaunušana laikabiedri – Velta Līne, Kārlis Sebris un citi.
Maija Treile