„Si minors” (1982) ir 20. gadsimta 50.–80. gadu latviešu modernisma klasiķa Ojāra Vācieša dzejas krājums. Tas ir ievērojamākais 1982. gada latviešu dzejas izdevums poētisko meklējumu ziņā; dzejoļu krājums, kas veltīts laika un laiku tematikai tās filozofiskajā interpretācijā; un visbeidzot pēdējais dzejnieka dzīves laikā iznākušais krājums, kurā kulminē viņa mākslinieciskās savdabības esence.
Latviešu modernisma dzejas laukā 1982. gads ir patukšs. Dzejas „Izlase” iznāk Jānim Peteram (1939), Māris Čaklais (1940–2003) publicē krājumu „Kurzemes klade”, Monta Kroma (1919–1994) krājumu „Stāvā jūra”. O. Vācieša „Si minors” no vienas puses iekļaujas to kontekstā un dažā ziņā turpina pagājušā gadsimta 20., 30. gadu „trauksminieku” iestaigāto ceļu: urbānā tēma kultūras un dabas pretstatos; eksperimenti ar strofiku (pantu garumu), ritmu, īpaši rindu pārnesumiem brīvajā un toniskajā pantmērā; vienlīdzīgu teikuma locekļu virknējuma un sarindojuma stils – dinamikas labad, retorisko figūru potenciāla novērtējums noskaņas veidošanā, verbālās metaforas īpašā loma ekspresijas uzturēšanā u. tml. Atkārtojumu daudzveidība un noslodze liek atcerēties Valda Grēviņa (1895–1968) pirmās dzejas grāmatas. No otras puses O. Vācieša krājumu izceļ patstāvīgi un spilgti individuāli risinājumi, saglabājot un nodrošinot iepriekšēja modernisma laikmeta nepārtrauktību noteikti jaunā, radikālākā pakāpē, piemēram, vārdu spēles, atskaņu tīrais plūdums, ironija, ko pastiprina neierastu salikteņu vai atvasinājumu iedarbīgums (nopelēkot, draudienīgums, drusciņpadzīvotgribēšana, nopakaļbūšana u. c.). Ja runā par dzejas avangardu padomju okupācijas laikā, tad O. Vācietis atrodas tā priekšgalā. Viņa novatorisms aizrauj Imantu Ziedoni (1933–2013), M. Čaklo, Uldi Bērziņu (1944) u. c.
Virsrakstā pieteiktā, O. Vācietim tradicionālā muzikālā tonalitāte norāda uz noteiktu skaņu (augstu) un noskaņu (skumju) laika un laikmeta tematikas atklājumā, acīmredzami balstoties apgaismotāja Imanuela Kanta (1724–1804) atziņā: cilvēks spēj uztvert un saprast gan pasauli, gan sevi tikai laikā, dzejnieka vārdiem – tinot ap sevi laiku („Formula”). Dzejoļos paralēlēs un pretstatos nostājas dabas (nepieciešama un negrozāma kārtība) un cilvēka dzīves ritmi, uztaustot robežu starp nemainīgo, mūžīgo un mainīgo, galīgo, starp nolemtību un brīvību. Laiks konkretizējas par pavasari un rudeni, karstu laiku, aukstu laiku, agru rītu, dienu, par nedēļas dienām, ikdienu, nedienu, vakaru, priekšvakaru, nakti, nelaiku (negaiss, putenis, lietus, arī karš), kūniņas periodu – dabā un cilvēka vai sabiedrības dzīvē.
Sevis izpēte laikā un caur laiku ļauj uztaustīt brīvības robežu uz dabas dzelžaino likumu fona: cilvēks var ko izdarīt pirms laika, laikā, nelaikā, var nogulēt, nokavēt, var paspēt, var sasteigt, var novilcināt, var izniekot, var piepildīt, var nobīties un neuzdrošināties vai otrādi. Ir svarīgi padarīt „savu daļu savā laikā”, jo laiks ir nežēlīgs un savus parādniekus nobeidz („Labrīts”). Dabas mūžīgais piepildījums ir tās negrozāmajos, tamdēļ paredzamajos ciklos, cilvēka laika piepildījumam ir virkne nosacījumu: agri iesākt un iesākties ar visu, kur patiesi esi, pamosties, attīrīties, nebaidīties radīt (sēt, lidot, reibt, degt, badoties, karot ar sevi u. c.), ja laiks piesauc – rīkoties, bet galvenais – neatlikt un paspēt. O. Vācietis raksta par bailēm izniekot atvēlēto laiku Žana Pola Sartra (1905–1980) eksistenciālisma gaumē, – tās ir atbildības bailes, kas izriet no brīvās izvēles apziņas, pašam mērot savu laiku („Vecas Rīgas likteņdziesmas”).
Mākslinieka bailes ir divtik lielas – kurus vārdus un darbus izvēlēties un pagūt iekļaut visas pasaules lietas skaidrojošajā vārdnīcā („Blokāde”), jo laiks ir neapstādināms, arī radošais cilvēks ir spiests piemēroties tā gaitai. Mākslinieks gan spēj apvārdot laiku. Dabā vērojama cikliska dzīvības atdzimšana, bet arī mākslinieks var griezt savu laiku atpakaļ („Apvārdošana”). Dialogs ar Raini (1865–1929) nojaušams dzīvības nepārtrauktības motīva risinājumā (Raiņa daiļradē – no poēmas „Ave sol” (1910) līdz dzejoļu krājumam „Gals un sākums” (1912)), paaudžu maiņā un vērtību atbildīgā pārmantojumā, tāpēc „dzīve nav īsa,/ ja kopā ar citām tā sašķeterējas/ nepārtraukti”(„Karstā nakts” II). No otras puses mākslinieks radot zog pats savu, nevis mūžības laiku („Diena”), viņš upurē, neatgriezeniski atdod vissvētāko un tāpēc viņa priekšā mūžīgi stāv nesasniedzamais („Apsēstais”).
O. Vācietis pēta laika (sevis un pasaules individuāla uztvere kustībā) un laikmeta attiecības, atrodot kopīgo, piemēram, pamošanās abos gadījumos negarantē piecelšanos un auglīgu dienu („Rīta tualete”); progresa zīme – saziņas ātrums nenodrošina saprašanos ne ar sevi, ne ar citiem. Iecienīts ir vēsturisks, maiņā tverts atskats ar tagadni kontrastējošā pagātnē, vērojot dzīvās dabas atribūta un civilizācijas „analoga” nozīmes pārbīdi, piemēram, kliņģerītes un kliņģera gadījums, kad visu novienkāršo līdz ēdienam („Oda kliņģerītēm”). O. Vācietis nereti nākotni modelē gan viena cilvēka laikam (diezgan fatāli), gan cilvēku kopuma veidotam laikmetam. Satīra un ironija par savu laikmetu ieskanas vārdu un skaņu spēlēs („Rāma”). Autors ironizē kā par „zaudētās paradīzes” apraudātājiem („Gaudu ziņģe”), tā nākotnes pareģiem („Ja būs”), stereotipu atražotājiem, kam Dauka vienmēr šķitīs dulls.
Mākslinieka uzdevums ir novērtēt savu laiku, vēl tajā esot, un iziet no tā, lai ieraudzītu sevi laikmetā. Būt laikā – nozīmē dzīvot. Un dzīvot laikā vajag pēc iespējas ilgāk, nepieļaut, ka laiks aiziet garām vai secen („Atkusnis”), un iestājas pāragra nāve. Tad pa pasauli klīst dzīvi šķirsti ar līķi iekšā. Viņi gaismu gan uzsūc, bet neatstaro. Viņu laiks ir plakans un tukšs. Viņiem neatliek laika pat apsveicināties, jo viņu laikmetam ir piemeties skrejamais („Labdien”). Vēdergraizes neļauj veltīt dvēseles aplūkojumam vairāk par minūti („Pārveidotāji”). Laika deficīts paātrinājuma laikmetā ir viens no zīmīgākajiem „Si minors” paradoksiem, laika un laikmeta attiecību būtība atklāta filozofiskās kopsakarībās.
„Si minors” piesaka dzejnieka sava laika pieredzējumu un paredzējumu noskaņas, kas pavada nerimstoši modelējamās cilvēka, mākslinieka sastapšanās ar robežu, otro krastu, apvāršņa malu, kura slēpj nezināmo („Otrā”). Kas sākas, tas beidzas. O. Vācietis ar sev piemītošo maksimālista skatu strukturē cilvēka ciklu nepieciešamā pēctecības kustībā – pirmgaita, gaita un pēcgaita vai starts, sprints, pēcfinišs, vai „viņš ir sācis,/ darījis,/ un viņš ir pabeidzis” („Važu kalējs”). 1982. gadā apsteigt „laiku zirgu” iespējams restartējot sevi (sākties no jauna, no sevis atsakoties) un ar mīlestību, kad diviem ir kopīgs laiks, tad divi ir pāri visam kā laiks, tad laiks kļūst neprecīzs, tad nav pirms tam un pēc tam, nav atnākšanas un aiziešanas, bet ir tagad („Vienāds”). Abas iespējas atgādina Johana Volfganga Gētes (1749–1832) Fausta garīgas tapšanas posmus, kam seko vilšanās sāpes un meklētāja spīts. Faustiski izvēloties vienu mirkli, var apkrāpt daudz simtus laimīgāku. Tad kamdēļ tērēt dzīves dienas pie tā un ap to, kas nav bijis, kam un kā vajadzētu būt? Dzīvo tagad. Vilšanās un spīts O. Vācieša pēdējā krājumā atklāj tālaika latviešu inteliģences noskaņojumu kopumā, laikmeta ideāliem brūkot.
Savdabīgs grāmatā šķiet dilemmas „apstāties nedrīkst turpināties” risinājums. Turpināties var sēklā (bērnā), turpināties var jaunradē. Sengrieķu domātājs Platons (427–347) par cilvēka cienīgāku novērtē otro iespēju. O. Vācietis aptver abas un tomēr uzsver mākslinieka izredzētību mūžīgi būt savā pēclaikā, pat ja vēstījums paliek nenosūtīts (Mihaila Bulgakova (1891–1940) nedegošo manuskriptu motīva interpretācija), jo svarīgs ir dzīves laika piepildījums kā process: gaita, sprints, darbs. Nenosūtīt – nozīmē vienkārši runāt ar sevi, ar bezgalību sevī („Visvairāk”). Tamdēļ O. Vācieša māksliniekam nav baiļu būt aizmirstam citu laikā vai laikmetā, tikai bailes nelaikā paģībt.
Krājuma virsrakstā „Si minors” pieteiktā noskaņa nav vienīgā, tā gan valda malas, robežas, krasta tēmas risinājumā. Malu, robežu un krastu pārvarēšanas tēlainie pārnesumi saistās vairāk tomēr ar mažora gammu (vienmēr degt, lai saglabātu savu uguni u. tml.), griba nepadoties, neizniekot savu laiku, spēt to piepildīt izteikta darbības vārdā: „Atraisies./ Atsperies./ Daries. Un ārdies” („Tas taču bija tavs vārds”) un kodolīgā aforismā: „Meklēšanas māte ir zaudēšana” („Meklēšana”). Savu laika un laikmeta tvērumu atklāj virkne spilgtu salīdzinājumu (laiks kā zils mamuts aiz loga) un metaforas (diena ir liela ziloņa kāja) ar eksotisku (tālu, svešu) priekšstatu iesaisti, kas uztur robežas, malas vai krasta pārvarēšanas patosu ar zināmu ironijas un pašironijas devu, provocējot lasītāju aši paskatīties pašam uz savu laiku (un laikiem), lai izvērtētu, ko vēl iespējams darīt, lai tas nebūtu tukšs, plakans, garāmejošs.
Dzejnieks Imants Auziņš (1937–2013) nosaucis O. Vācieša krājumu „Si minors” par 1982. gada latviešu dzejas virsotni. Literatūrzinātniece Inta Čaklā (1941–2016) nodēvējusi to par vienu no vistiešākajiem, dienasgrāmatiski vaļsirdīgākajiem dzejnieka veikumiem.
Olga Senkāne
