post_img

Dzejnieka Ulža Bērziņa (1944) dzeja

Dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš, iespējams, ir jādēvē par nozīmīgāko šā laika dzejnieku. Viņš pieder dzejnieku paaudzei, kas literatūrā ienāca 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē – 70. gadu sākumā un kuras skatījums uz dzejas lomu un uzdevumiem būtiski atšķīrās no tobrīd valdošā uzskata par dzeju kā visai tiešu sabiedriski politisko procesu ietekmējošu instrumentu. Viņa daiļrade ievada jaunu posmu mūsu dzejas attīstībā. To nosacīti varētu dēvēt par „lingvistisko pagriezienu”, kad dzejas uzmanības centrā nonāca valoda – nevis kā līdzeklis noteikta sociāla, nacionāla, humāna uzdevuma veikšanai, bet kā pašvērtība. Bērziņam filoloģija ir nevis līdzeklis dzejas radīšanai, bet iedvesmas avots.