Dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš, iespējams, ir jādēvē par nozīmīgāko šā laika dzejnieku. Viņš pieder dzejnieku paaudzei, kas literatūrā ienāca 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē – 70. gadu sākumā un kuras skatījums uz dzejas lomu un uzdevumiem būtiski atšķīrās no tobrīd valdošā uzskata par dzeju kā visai tiešu sabiedriski politisko procesu ietekmējošu instrumentu. Viņa daiļrade ievada jaunu posmu mūsu dzejas attīstībā. To nosacīti varētu dēvēt par „lingvistisko pagriezienu”, kad dzejas uzmanības centrā nonāca valoda – nevis kā līdzeklis noteikta sociāla, nacionāla, humāna uzdevuma veikšanai, bet kā pašvērtība. Bērziņam filoloģija ir nevis līdzeklis dzejas radīšanai, bet iedvesmas avots.
Pirmkārt, Ulža Bērziņa dzejā īpaši akcentēta valoda kā suverēna realitāte, kurai ir pakļauta empīriskā – autora biogrāfiskās pieredzes un ikdienas – realitāte. Uldis Bērziņš dzejā vēl nebijušā intensitātē izmantoja abstraktus – valodniecībai, eksaktajām zinātnēm un filozofijai piederīgus – jēdzienus, kuri kļuva par autora poētiskās sistēmas daļu. Dzejnieku vidū Ulža Bērziņa novatoriskie atradumi tika pamanīti un novērtēti jau 1970. gadu sākumā, kad jau bija gatavs dzejnieka pirmās grāmatas „Piemineklis kazai” manuskripts. Taču tā iznākšana aizkavējās par cenzūru atbildīgās iestādes – Galvenās literatūras pārvaldes (t. s. Glavļita) – spiediena un izdevniecības „Liesma” piesardzības dēļ. Ulža Bērziņa pirmais krājums „Piemineklis kazai” iznāca tikai 1980. gadā, lai arī manuskripta atbalstam Latvijas Rakstnieku savienības dzejas sekcija rīkoja vairākas apspriedes.
Otrkārt, Ulža Bērziņa daiļrade ir iezīmīga ar visai latviešu 20. gadsimta otrās puses dzejai nepierastu laiktelpas amplitūdu. Laiks hronoloģiski ietver gan mezozoju (zemes ģeoloģiskās vēstures ēra starp paleozoju un kainozoju), gan „ļaužu nākotni”, bet ilgstamības ziņā – gan sekundi, gan mūžību. Telpisko mērogu amplitūda plešas no skudras līdz Visumam. (Ieklausies (mūli saujā) / Kā skudras aizlaikos klaigā; Ieraugu starp Rīgas mājām / Mūs, kas kopā izstaigājām / Patiesību basām kājām / Pusmetru virs ietves gājām / Tamdēļ pēdas neatstājām / Trepēs klus vēl mūsu smieša- / nās un pļāpas, Visums griežas – U. Bērziņš. Dzeja. Rīga: Atēna, 2004). Turklāt šim atvēzienam līdzi nāk neordinārs, ideoloģijām nepakļauts skatījums uz Latvijas vēsturi „lielā laika” mūžības kontekstā. Kosmiskuma un nākotnības aspektā Ulža Bērziņa dzejā ir rodami saskares punkti ar Raini (1865‒1929), bet realitātes detalizācijas pakāpē un episkajā atvēzienā – ar Aleksandru Čaku (1901‒1950), poētikā mantojot arī cildenā un piezemētā līdzāspastāvēšanu.
Radniecīgās stilistikas dēļ par Ulža Bērziņa priekšgājējiem varētu uzskatīt dzejniekus Jāni Steiku (1855‒1932) un Dzintaru Sodumu (1922‒2008). Taču te nav tiešas pārmantojamības. Turklāt Uldi izceļ milzīgā lingvistiskā un kultūrvēsturiskā erudīcija, kas sniedzas tālu pāri Eiropas robežām; un tās ietekmē viņš savu dzejas pasauli veido kā arhitekts, šādā veidā panākot lielāku „jūtu informācijas” blīvumu nekā viņa priekšgājēji.
Treškārt, Ulža Bērziņa dzejā ir iedzīvināta daudzveidīga laiku polifonija. Objektīvais – cikliskais un lineārais laiks visdažādākajās to izpausmēs (diennakts cikls, gadskārtu cikls, vienlaicīgi pastāvošas dažādas laika garuma mērvienības: sekundes–gadu tūkstoši, vēsturiskais laiks) savijas ar dzejas „es” subjektīvo – (dzejoļa nosapņošanas, uzrakstīšanas) laiku, kas viņa dzejā ir pats svarīgākais laiks, jo, pateicoties tieši šim laikam, iespējama visu pārējo laiku sastapšanās un mijiedarbe, un – kas svarīgākais – iespējama arī dzejas subjekta ietekme uz šiem laika režīmiem.
Ceturtkārt, tas ir pasaules (t. sk. Eirāzijas; vēl konkrētāk – Tuvo Austrumu) un latviešu mitoloģisko, reliģisko un kultūrvēsturisko priekšstatu savijums ar divdesmitā gadsimta fizikas izpratni par laiktelpu. Tāpat arī senu dzejas valodas stilistikas slāņu sintēze ar 20. gadsimta avangardisko literāro strāvojumu (futūrisma, imažinisma, lingvistiskās poēzijas) un pasaules 20. gadsimta lielo dzejnieku metafiziķu – galvenokārt turku dzejnieka Fāzila Hisni Dāglardžas (1914–2008), poļu Česlava Miloša (1911–2004), Vislavas Šimborskas (1923–2012), zviedra Tomasa Transtrēmera (1931–2015) u. c. stilistisko pienesumu.
Līdzās šīm kvalitātēm, Ulža Bērziņa dzejai papildus emocionālo un semantisko akcentu piešķir dzejoļu grafiskais veidols – dažādu ortogrāfiju, citu valodu frāžu, eksotisku rakstzīmju (t. sk. armēņu, jidiša, ķīniešu, grieķu), skaitļu iespraudumi, atsevišķu vārdu izcēlumi ar lielo burtu. Īpašs ir arī paša teksta neparastais grafiskais izkārtojums – vienlaidus teksta slejas, tukšie (vai interpunkcijas zīmēm pildītie) laukumi, kurus ierāmē teksts, dzejoļi, kuros vienlaidus teksta slejas mijas ar tradicionālām pantformām. Turklāt šie grafiskie akcenti nekad nav bijuši pašmērķīgi, bet paplašina dzejoļa jēgas lauku pāri ierastajām poētiska teksta uztveres robežām, liekot to ieraudzīt kā valodas realitātes vizuālu iemiesojumu.
Uldis Bērziņš dzimis un uzaudzis Rīgā. Pirmās dzejas publikācijas bija 1963. gadā, bet pirmais dzejoļu krājums „Piemineklis kazai” iznāca 1980. gadā. Bērziņš ir studējis latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē (1962‒1964); beidzis Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultāti (1968–1971), stažējies Maskavas Āzijas un Āfrikas valstu institūtā (1973‒1974), valodu zināšanas papildinājis Taškentas Valsts universitātē (uzbeku valoda), Reikjavīkas Universitātē (īslandiešu valoda), Čehoslovākijā, Zviedrijā, Holandē u. c.
Uldis Bērziņš atdzejo un tulko no slāvu, semītu, turku, irāņu, ģermāņu un citām valodām. Viņa atdzejoto darbu plašajā sarakstā ir gan dažādu tautu senie literatūras pieminekļi (starp pazīstamākajiem var minēt Korānu, Bībeli, Eddas dziesmas u. c.), gan 20. gadsimta nozīmīgākie pasaules modernās dzejas pārstāvji.
Ulža Bērziņa radošās darbības pēdējā desmitgadē iznākušas trīs dzejas grāmatas – „Saruna ar pastnieku” (2009, „Literatūras gada balva 2009” dzejas kategorijā), „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā” (2014, „Literatūras gada balva 2014” dzejas kategorijā), „Idilles” (2019, „Literatūras gada balva 2019” dzejas kategorijā), kā arī atdzejojumi – Fikreta Demirāga „Gaisos tālu medību balsis” (2009, saņēmis Dzejas dienu balvu), Korāns (2011), Vecā Derība (2012), „Teika par Igora karagaitu” (2014, kopā ar Knutu Skujenieku), Jaroslavs Seiferts „Mēŗa stabs / Skūpstu grāmata” (2015), „Eddas dziesmas” (2015).
Tik plaša un daudzas dimensijas aptveroša amplitūda līdzās fenomenālai spējai atdzejot no daudzām pasaules valodām, spējai apvienot darbību dzejas, atdzejas jomā ar darbību politikā un kultūrā iepriekš, šķiet, nav piemitusi nevienam latviešu dzejniekam. 2017. gadā Latvijas literatūras gada balvas ekspertu komisija piešķīra U. Bērziņam balvu par mūža ieguldījumu literatūrā.
Māris Salējs
