Dzintaru koncertzāle Jūrmalā ir spilgts apliecinājums Jūrmalas kūrorta koncertdzīves tradīcijām gadsimtu garumā un izteiksmīgs dažādos laikos tapušas un dažādu arhitektu radītas koncertu norišu vietas arhitektūras piemērs. Dzintaru koncertzāle ir unikāls publiskās arhitektūras paraugs, kas harmoniski vieno dažādo laikmetu tendences un arhitektu Aleksandra Birzenieka (1893–1980) un Viktora Mellenberga (1905–2001), Modra Ģelža (1929–2009), Mārtiņa Jaunromāna (1977) un Māras Ābeles (1977) rokrakstus. Dzintaru koncertzālē vienuviet ir vismaz trīs laiku arhitektūras slāņi – 20. gadsimta 30. gadu, 20. gadsimta vidus un 21. gadsimta sākuma. Katrs no tiem ir arhitektoniski vērtīgs un katra laika arhitekti ir izvēlējušies arī atšķirīgu attieksmi pret agrāk Dzintaros celto.
Dzintaru koncertzāles apmeklētājiem pirmā paveras 21. gadsimta arhitektūra – lakoniskās 2006. gadā atklātās biļešu kases un jaunais 2016. gadā pabeigtais stiklotais, baltais ieejas paviljons un restorāna/kafejnīcas daļa. Tā ir stiklota arhitektūra, kas ir ievads tālākajam ceļam uz koncertu. Ceļš var vest divos virzienos: vai nu teritorijas dziļumā uz lielo segto vasaras koncertzāli, kas uzcelta 20. gadsimta vidū, vai caur pazemes garderobi uz veco 20. gadsimta 30. gadu koka koncertzāli, kas 21. gadsimtā ir atjaunota un piemērota koncertu dzīvei arī ziemas sezonā. Pazemē ir izvietotas arī jaunās mākslinieku grimētavas un atpūtas telpas, labierīcības un plašs vestibils. Ceļā uz veco koka koncertzāli arhitektoniskie risinājumi izvēlēti tādi, lai pakāpeniski no 21. gadsimta laikmetīgās arhitektūras apmeklētājus sagatavotu 20. gadsimta 30. gados tapušajai.
Koncertdzīves tradīcijas līdzās kūrorta vēsturei Jūrmalā sniedzās 19. gadsimtā. 1874. gadā par godu Krievijas cara Aleksandra II meitas kāzām ar Edinburgas hercogu pašreizējie Dzintari tika nodēvēti par Edinburgu. Ar Krievijas cara atbalstu 1897. gadā šeit izveidoja Edinburgas koncertdārzu ar skatuvi. Jūrmalā koncertdzīve īpaši aktīva bija vasarās un ilgus gadus iztika ar brīvdabas skatuvēm, taču mainīgie Latvijas vasaru laika apstākļi bija iemesls gan mūziķu, gan klausītāju neapmierinātībai un jaunas slēgtas koncertzāles celtniecībai.
1936. gadā pēc arhitektu Aleksandra Birzenieka un Viktora Mellenberga projekta tika uzbūvēta jauna koka koncertzāle. Koka ēkas celtniecībai tika izmantotas sijas, spāres un citi kokmateriāli no vecām Jūrmalas vasarnīcām, tā bija veidota no vieglām konstrukcijām un sarīkojumiem to varēja izmantot tikai vasarās. Ēkas greznākā daļa bija pret Turaidas ielu vērstā koncertzāles fasāde, kas 2015. gadā tika atjaunota un apskatāma tās autentiskajā veidolā. Tās stilistiskais risinājums tiek pieskaitīts gan neoeklektisma, gan nacionālā romantisma stilistikai ar Art Deco iezīmēm. Mūsdienās ieeja no 30. gados celtās galvenās fasādes puses izmantojama vairāk teorētiski un tikai vasarās. Pati zāle toreiz tika izbūvēta 400 klausītājiem un ieturēta tumšos Art Deco stilistikai raksturīgos toņos. Liela vērtība piemīt nama vestibilu greznojošajiem mākslinieka Anša Cīruļa (1883–1942) gleznojumiem. Tie ir mākslinieka pēdējie darbi, kuri 20. gadsimta 60. gados diemžēl tika pārgleznoti ar guašu atbilstoši tā laikmeta prasībām, tādējādi būtiski sabojājot oriģinālu un iznīcinot gleznojumu detaļas, tajā skaitā arī Anša Cīruļa parakstu. 2016. gadā, atzīmējot koncertzāles 80. gadadienu, Anša Cīruļa gleznojumi „Jūra”, „Latvija” un „Lielupe” tika atjaunoti.
Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā Jūrmalas kūrorta dzīve būtiski mainījās un mainījās arī prasības tās koncertdzīvei. 1959. gadā koka ēkai tika piebūvēta segta vasaras koncertzāle ar 2000 vietām. To radīja arhitekts Modris Ģelzis kopā ar inženieri Andri Biti (1922–2002) un akustiķi Albertu Vecsīli (1903–1988). Modris Ģelzis izvēlējās jauno slēgtās vasaras koncertzāles apjomu radīt kontrastā līdzās esošajai 1930. gadu koka ēkai – slēgtās vasaras koncertzāles jumta konstrukciju ar lieliem laidieniem balsta slaidu metāla kolonnu saišķi, radot atvērtības un dabas klātbūtnes sajūtu. Interesanti ir dubultie griesti ar vietu koncertiem nepieciešamajai skaņas un gaismu tehnikai. Koncertzāle ir izteiksmīgs modernisma arhitektūras piemērs pats par sevi, kurā mūzikas klausīšanos patīkamu dara ne tikai zāles akustika, bet arī tiešais dabas tuvums ar priedēm un jūru.
2006. gadā pēc Modra Ģelža biroja arhitektes Sandras Laganovskas projekta tika uzcelts jauns biļešu kases paviljons un pēc ainavu arhitektes Ineses Grundules (1948) projekta labiekārtots koncertzāles parks.
2015. gadā pēc arhitektu Mārtiņa Jaunromāna un Māras Ābeles priekšlikuma tika pabeigta 1930. gados tapušās koncertzāles rekonstrukcija. Arhitekti izvēlējās mūsdienīgā arhitektūras valodā turpināt Aleksandra Birzenieka projektētās zāles gaisotni un izcelt 1930. gados radīto, bet sava radošā rokraksta nospiedumu atstāt no jauna pazemē izbūvētajā ieejas vestibilā.
20. gadsimta 30. gados celtā Dzintaru koncertzāle ir vienīgā saglabājusies koka koncertzāle Latvijā un ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tās rekonstrukcija radījusi būtisku arhitektonisku papildinājumu gan vecajai koka ēkai, gan slēgtajai vasaras koncertzālei un ļauj Dzintaru koncertzālei būt par nozīmīgu koncertu norises vietu visa gada garumā.
+ Aleksandrs Birzenieks
Arhitekts Aleksandrs Birzenieks beidza Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti 1921. gadā. Viņš kopā ar tēlniekiem Kārli Zāli (1888–1942), ainavu arhitektu Andreju Zeidaku (1874–1964) un arhitektu Pēteri Federu (1868–1936) strādājis pie Brāļu kapu memoriālā ansambļa, kā arī ir daudzu Latvijā kritušajiem kareivjiem veltītu pieminekļu autors. 20. gadsimta 30. gados izstrādājis vairāku Dziesmu svētku brīvdabas estrāžu projektus.
+ Modris Ģelzis
Arhitekts Modris Ģelzis arhitektūras studijas beidza 1955. gadā. Lielāko daļu mūža strādājis Latvijas PSR Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā. Ģelzis ir viens no respektētākajiem 20. gadsimta otrā puses modernās arhitektūras arhitektiem, pēc kura projektiem tapušas gan nozīmīgas kultūras būves, piemēram, Filharmonijas koncertzāle (1964), Valmieras teātris (1961–2004), gan privātmājas un vasarnīcas.
+ Māra Ābele un Mārtiņš Jaunromāns
Arhitekti Māra Ābele un Mārtiņš Jaunromāns pēc studijām Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē un zināšanu papildināšanas Milānas Politehniskajā universitātē 2005. gadā nodibināja biroju „Jaunromāns un Ābele”. Biroja projektētā ēka Vecrīgā, Skārņu ielā 11, un Dzintaru koka koncertzāles rekonstrukcija novērtēta ar Latvijas Arhitektūras gada balvas atzinību.
Kristīne Budže
