Tēlnieka Kārļa Zāles (1888–1942) monumentālā tēlniecība: Brāļu kapu ansamblis, 1924–1936, un Brīvības piemineklis, 1931–1935

Latvijas valsts nepastāvētu, ja nebūtu drosmīgu, brīvprātīgu cīnītāju, kas piedalījās Brīvības cīņās (1918−1920), tādēļ drīz pēc Latvijas Republikas dibināšanas 1920. gadu sākumā tika pieņemti divi nozīmīgi politiski lēmumi saistībā ar šo cīņu dalībnieku godināšanu – par Brāļu kapu ansambļa un Brīvības pieminekļa celtniecību. Abos konkursos uzvarēja tēlnieka Kārļa Zāles piedāvātās skices.

Sadarbojoties tēlniekam Kārlim Zālem, arhitektiem Pēterim Federam (1868−1936), Aleksandram Birzniekam (1893−1980) un ainavu arhitektam Andrejam Zeidakam (1874−1964), 1924. gadā pirmo no abiem objektiem sāka celt Brāļu kapu ansambli. Vēl pirms izsludinātā konkursa par memoriāla veidošanu 1915. gada 15. oktobrī tagadējā Brāļu kapu teritorijā apbedīja pirmos trīs Tīreļpurvā kritušos latviešu strēlniekus, tāpēc likumsakarīgi, ka Brāļu kapu ansambli nolēma veidot tieši tur.

Brāļu kapu ansamblis arhitektoniski radīts, par pamatu ņemot vispasaules mirušo kultu – ar vareniem vārtiem, pārdomu ceļu un mūžīgo uguni. To kopā veido 13 tēlniecības grupas. Apmeklētāja ceļš līdz karavīru apbedījumiem projektēts kā pārdomu pilna, meditatīva promenāde. Tā sākas, ieejot pa desmit metrus augstajiem un 32 metrus platajiem Allažu šūnakmenī cirstajiem vārtiem, kas dekorēti ar divām  augstcilnī veidotām, 3,3 metrus augstām jātnieku skulptūrām – „Sērojošie jātnieki”. Viesis tiek tālāk vests pa 205 metrus garu Liepu gatvi, kas simbolizē sievišķo enerģiju. Tuvojoties mūžīgajai ugunij, to nomaina ozolu birzs, kas simbolizē vīrišķo spēku. Terase vērsta ar skatu uz karavīru apbedījumiem un tās centrā atrodas mūžīgā uguns. Tā simbolizē latviešu tautas pastāvēšanu. Savukārt sānos atrodas skulptūru grupa „Ievainotie jātnieki” – kaujas zirgu mugurās, spēkus izsmēluši un ievainoti karavīri simboliski tiek vesti uz mūža mājām.

Ansambli noslēdz sešus metrus augsta siena, uz kuras atveidoti Latvijas apriņķu un pilsētu ģerboņi, kā arī četri senlatviešu karavīru tēli no dažādiem Latvijas novadiem. Noslēdzošās sienas galvenā skulptūra ir monumentāla figūra „Māte Latvija”, kas noliek vainagu pār kritušajiem. Vadošā un noslēdzošā skulptūra, kas pavada viscaur memoriālam, ir 18 metrus augstais „Mātes Latvijas” tēls.

Tā kā Brāļu kapi tapa veselus 12 gadus, memoriālā var saskatīt stilistisku pāreju no konstruktīvisma šķautņainajām formām pirmajās jātnieku grupās („Ievainotie jātnieki”) uz plastiski grafiskākiem risinājumiem, ar nelielu Art Deco klātbūtni vēlāk radītajos pieminekļos, piemēram, „Māte Latvija”. Pēc to atklāšanas 1936. gadā memoriāls kļuva par prototipu vairākiem līdzīgiem pieminekļu ansambļiem Eiropā, piemēram, Sanktpēterburgā, Berlīnē u. c.

1931. gadā pēc ilgām diskusijām par monumenta atrašanās vietu tika uzsākta arī otrā objekta – Brīvības pieminekļa – celtniecība. Šajā projektā Zāle sadarbojās ar arhitektu Ernestu Štālbergu (1883−1958). Pieminekli nolēma novietot uz Brīvības bulvāra ass, vērstu pret Vecrīgu, tādējādi tam ne tikai iegūstot milzīgu simbolisku spēku, bet arī kļūstot par nozīmīgu pilsētas ainavas elementu. Brīvības pieminekļa iecerē Kārlis Zāle vēlējās ne vien ietekmēt skatītāju, radot spēcīgu koptēlu, bet arī detalizēti iepazīstināt ar būtiskiem elementiem, kas veido latviešu tautu. Tajā ir ietverts viss – gan latviešu mītiskā, gan reālā pasaule. Pieminekļa pamatne ir komponēta no trīs pakāpēm, virs kurām slejas obelisks ar varā lieto sievietes tēlu – brīvības alegoriju. Cēlo monumentu vainago trīs zvaigznes, kas simbolizē trīs vēsturiskos Latvijas novadus. Pieminekļa pamatni veido 13 sarkanā un pelēkā Somijas granītā veidotas tematiskas skulpturālās grupas: „Brīvība”, „Latvija”, „Važu rāvēji”, „Tēvzemes sargos”, „Darbs”, „Gara darbinieki”, „Ģimene”, „1905. gads”, „Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta”, „Dziesmu svētku gājiens” un „Karavīru gājiens”, „Latvija”, „Vaidelotis”, kopā 56 portretiski tēli. Stāstījumu par Latviju vainago lakoniskais uzraksts „Tēvzemei un brīvībai”, ko tēlniekam esot ieteicis dzejnieks Kārlis Skalbe (1879−1945).

Sava nozīme slēpjas arī Brīvības pieminekļa telpiskajā novietojumā, kur uzraksts „Tēvzemei un brīvībai” vērsts uz Rietumu pusi, bet važās saķēdētie vīri – uz Austrumu. Sakot, ka tautas nākotne vērsta uz Rietumniecisku domāšanu. Turklāt novietojums ļauj to aplūkot no dažādiem skatu punktiem, kas liek pieminekli uztvert gan kā idejisku, gan kā telpisku kopsaucēju pilsētvidē.

Kārlis Zāle piedzima Lietuvas pilsētā Mažeiķos. Jaunības gadus viņš pavadīja Liepājā, kur palīdzēja savam tēvam mūrniecības darbos. Tēlniecību pieminekļa autors apguva vairākās skolās – Kazaņas mākslas skolā, Maskavā pie tēlnieka Stepana Erzjas, Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā. 1917. gadā Zāle kļuva par Pēterburgas mākslas akadēmijas brīvklausītāju, bet jau 1918. gadā piedalījās Monumentālās propagandas plāna īstenošanā Pēterburgā un par darbu „Garibaldi biste” izpelnījās īpašu atzinību. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, tēlnieks atgriezās Rīgā, taču, galvaspilsētā neatradis darbu, viņš nolemj nākamos trīs gadus pavadīt Berlīnē, kur iepazina gan futūrismu, gan konstruktīvismu, gan arī funkcionālismu. Kopā ar Aleksandru Dzirkali viņš Berlīnē izdeva mākslas žurnālu latviešu valodā „Laikmets” (1923, Nr. 1−4) un publicējās tā laika aktuālajā mākslas presē, kā arī paguva piedalīties Avangardistu kongresā Diseldorfā. Padzirdējis par Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursa izsludināšanu, 1923. gadā tēlnieks atgriezās Latvijā. Šie darbi arī noteica to, ka Kārlis Zāle kļuva par latviešu monumentālās tēlniecības pamatlicēju. Mākslinieks veidojis arī mazāka mēroga memoriālus citviet Latvijā, piemēram, pieminekli Brīvības cīņās kritušajiem Jaunpiebalgā.

Brīvības pieminekļa motīvu savos darbos izmanto vairāki 21. gadsimta latviešu mākslinieki: Kristians Brekte, Aigars Bikše, Dainis Rudens, Egons Peršēvics, Kristaps Ģelzis u. c.

Tuvojoties Brāļu kapu 100. gadadienai, 2015. gadā notika vērienīgi memoriāla restaurācijas darbi, kas arvien turpinās. Jubilejas gadā Rīgas Domā tika atklāta izstāde „Rīgas Brāļu kapiem 100”.

Brīvības piemineklis 1998. gadā tika iekļauts Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā, bet 2011. gada 17. novembrī pēc Rīgas pieminekļu aģentūras direktora Gunta Gailīša ierosinājuma tika atklāta Brīvības pieminekļa Goda telpa.

Pēdējie lielākie restaurēšanas darbi par savāktajiem ziedojumiem piemineklim veikti no 1998. līdz 2001. gadam, gatavojoties Rīgas 800 gadu svinībām. Pilsētas svētkiem par godu Latvijas Banka izdeva 10 latu monētu, kuras reversu rotā Brīvības pieminekļa smaile, aversu – Rīgas pilsētas ģerbonis.

Par godu Latvijas simtgadei līdz 2019. gadam plānots veikt jaunus pieminekļa restaurācijas darbus.

Agita Salmiņa