Porcelāna un fajansa trauku apgleznošanas darbnīcā „Baltars” 20. gadsimta 20. gados radītais porcelāns ir izcils klasiskā modernisma un Art Déco īstenojums Latvijas lietišķajā mākslā, kas spēcīgi ietekmēja gan mākslas porcelāna, gan latviešu keramikas un lietišķās mākslas turpmāko attīstību. „Baltars” bija ne vien celmlauzis jomā, kas Latvijas teritorijā nebija aizsākta – proti, mākslas porcelānā, bet arī izcila savas jomas darbnīca. Tās darbības laikā bieži vien ierobežotā skaitā radītie darbi kļuva populāri un cienīti gan plašākā sabiedrībā, gan kritiķu starpā, gan arī ieguva starptautisku atpazīstamību.
Darbnīca „Baltars” tika dibināta 1924. gadā un pastāvēja līdz 1930. gadam, atrodoties un darbojoties Rīgā, Lāčplēša ielas 23. namā. Par darbnīcas ražīgāko periodu tiek uzskatīts laika posms no 1925. līdz 1927. gadam, kad darbnīcā tika radīti ap 300 unikālu darbu – lielākoties dekoratīvie šķīvji, vāzes, trauki, servīzes.
Darbnīcas rašanās pirmsākumi meklējami Romana Sutas (1896–1944) pārliecībā kultivēt tādu radošo vidi, kas savā mākslinieciskajā darbībā apvienotu nacionālo tradīciju un moderno mākslu. Šai idejai noticēja vairāki un gala rezultātā tapa neliels mākslinieku kolektīvs, kas tika nosaukts par porcelāna apgleznošanas darbnīcu „Baltars”– atvasinot nosaukumu no latīņu valodas ars Baltica (Baltijas māksla). Katru tajā darināto darbu rotāja šīs apvienības logo. Bez Sutas vadošo mākslinieku vidū bija tādas ievērojamas personības kā grafiķis Sigismunds Vidbergs (1890–1970) un talantīgā gleznotāja Aleksandra Beļcova (1892–1981). Kolektīvā darbojās arī mazāk zināmie, taču meistarīgie un darbnīcas attīstībā nozīmīgie gleznotāji Erasts Šveics (1895–1992) un Lūcija Kuršinska (1894–1976). Ne mazāk svarīgs bija Kuzņecova porcelāna fabrikās bagātīgu pieredzi guvušā tehniskā meistara Dmitrija Abrosimova ieguldījums. Viņš realizēja mākslinieku radītos metus tos pārnesot uz porcelāna un tehniski nodrošinot krāsu un detaļu niansētību.
„Baltara” grupa vēlējās iet pretēju ceļu lielo porcelāna un fajansa rūpnīcu masveidā ražotajai produkcijai, kā arī mazliet citā virzienā kā tradicionālie latviešu keramiķi, kuri centās stilizēt etnogrāfisko keramiku. Jaunā apvienība tiecās rast novatorisku māksliniecisko risinājumu porcelāna apgleznošanā, cenšoties realizēt Sutas ideju uz porcelāna šķīvja apvienot tradicionālo tautas mākslu ar kubismu, konstruktīvismu, Art Déco un citiem tā laika modernisma virzieniem.
Katrs mākslinieks izpaudās sev raksturīgajā stilā, taču viņus visus vienoja spēja abstraktus motīvus variēt daudzveidīgās formās, līniju un krāsu attiecībās. Tēmu un formu variācijas bija bezgala daudz: abstrakti un ģeometriski laukumi, reālā dzīvē balstītas ainas ar laicīgiem tērpiem un iedomu situācijas ar veclaiku etnogrāfiskajiem kostīmiem, Austrumu ainas un pat nedaudz no Latvijas politikas. Kopīga bija arī spēcīga kompozīcijas izjūta, te pakļaujot šķīvi savai mākslinieciskajai iecerei, te pielāgojoties šķīvja „spogulim” un apmalei.
Romanam Sutam šī darbnīca bija iespēja meklēt jaunu izteiksmes formu, kurā paust sev interesējošus motīvus. Tāpat kā stājglezniecībā, arī uz porcelāna viņš atveidoja lauku ikdienas motīvus („Lauku darbi” (1928), „Zaļumballe” (1926)), pilsētas sadzīves ainas, teātra un karnevāla sižetus („Karnevāls” (1927), „Ķīniešu teātris Latvijā” (1926)), abstraktas, ģeometrizētas kompozīcijas. Viņš pievērsās arī latviešu tautas vēsturei („Kurzeme” (1927), „1905. gads” (1927), „Latviešu strēlnieki” (1925–1928), „Bēgļi” (1925)), bet īpaši tuva māksliniekam bija kāzu tēma.
Aleksandra Beļcova sižetisko motīvu izvēlē un kompozīcijās bija radniecīga Sutam, taču tam visam viņa piedeva smalku, sievišķīgu piesitienu un zināmu lirismu. Viņai bija raksturīgi izmantot košas krāsas, dažkārt piesātināti tumšas, tādējādi parādot dažādām tautām raksturīgo kolorītu un ornamentus. Piemēram, „Franču motīvs” (1925), „Spāņu motīvs” (1930). Īpaši spēcīga Beļcova bija bezpriekšmetu kompozīcijās jeb supermātismam tuvos darbos, piemēram, „Sukubs” (1926) un „Meitene pie loga” (1925). Beļcova atveidoja arī modernismam raksturīgos primitīvās mākslas motīvus („Maska” (1925), „Āfrika” (1926)). Interesanti, ka šajā īsajā posmā iespējams izsekot līdzi viņas mākslinieciskajai attīstībai no supremātisma līdz atgriešanās pie reālām formām un precīza zīmējuma.
Savukārt trešais pīlārs – Sigismunds Vidbergs – bija grafiķis un to varēja manīt arī viņa porcelāna gleznojumos, kurus varēja atpazīt pēc dinamiskā zīmējuma un lakoniskās, melnbaltās kompozīcijas. Viņa darbos jaušama futūrisma, Art Déco un modernisma, dažkārt arī jūgendstila ietekme.
„Baltars” darbība sakrita ar laiku, kad Latvijas mākslā ienāca radošas un ambiciozas personības un kad veidojās Latvijas nacionālā identitāte. Māksliniekos valdīja vienota vēlme radīt modernu, Eiropas mākslai piederīgu mākslu, kas vienlaikus saglabātu nacionālo identitāti. Šīs darbnīcas un ar to saistīto mākslinieku piederību Eiropai apliecina viņu dalība leģendārajā 1925. gada Starptautiskajā dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādē Parīzē, kur pirmo reizi tika prezentēts Art Déco. Jaunie, nupat darbību sākušie latviešu mākslinieki tika iekļauti izstādē, kurā prezentēja aktuālākās Eiropas mākslas tendences, kā arī tika apbalvoti ar divām zelta un vienu bronzas medaļu. Nenoliedzami jau pašos pirmsākumos viņi bija Eiropas līmeņa novatori.
Pēc darbnīcas slēgšanas 1928. gada vasarā radās vairāki šīs mākslinieciskās jomas sekotāji, tomēr „Baltara” vārds saglabājās kā mītisks latviešu mākslas porcelāna etalons un simbols. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 90. gados šķīvji un vāzes ar darbnīcas „Baltars” zīmi kļuva par muzeju un privātkolekciju lepnumu, kā arī tika izdoti vairāki apjomīgi pētījumi gan par darbnīcu, gan atsevišķiem māksliniekiem. Tās darbību starptautiskā līmenī no jauna aktualizēja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rīgas Porcelāna muzeja un Pētera Avena Labdarības fonda „Paaudze” 2012. gadā organizētā izstāde „Rīgas mākslas porcelāns 1925–1940” Viskrievijas dekoratīvi lietišķās un tautas mākslas muzejā Maskavā un šai izstādei izdotais katalogs.
2016. gadā Latvijas Banka klajā laida sudraba kolekcijas monētu par godu darbnīcai „Baltars” – aversu rotā Sutas darbs „Deja”, bet reversu – darbnīcas „Baltars” logo. Savukārt 2017. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā par godu Romana Sutas 120. jubilejai tika atklāta plaša izstāde, kurā klātesoši ir arī „Baltars” laikā radītie darbi. Sutas apgleznotā porcelāna šķīvja „Kāzas” motīvs laikmetīgā veidā atdzīvināts zīmola „TAADA.AADA” tetovējumu formā.
Plaša „Baltara” apgleznotā porcelāna, fajansa šķīvju un vāžu kolekcija atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, bet vairāki darbi ir dažādās privātkolekcijās.
