Vilcēju daudzbalsība Latvijā ir unikāla arhaiska muzikāla parādība, kas nepārtrauktā tradīcijā joprojām dzīvo atsevišķos Kurzemes un Latgales novados – suitos, Nīcas un Bārtas pagastos, Ziemeļlatgalē. Tas ir veids, kā lielākā vai mazākā grupā teikt dainas, respektīvi, izdziedāt dainu virknes, izceļot tieši tekstuālo saturu un iesaistot dziedāšanā klātesošos. Vilcēju daudzbalsība ļauj mūsdienu cilvēkam sajust no senatnes pārmantotu mūzikas valodu un plašāk – muzikālo uzvedību, kas tik ļoti atšķiras no mūsu kultūrtelpā ierastās. Tās saglabāšana, pētīšana, iepazīšana un praktizēšana ir ieguldījums kultūras daudzveidības uzturēšanā. Starptautiskā kontekstā tā kalpo kā viena no Latvijas mūzikas identitātes zīmēm.
Vilcēju daudzbalsība ir cieši saistīta ar dziesmu teikšanu, tā ir viens no teikšanas veidiem. Dziesmu teikšana ir īpatnējs latviešu tradicionālās dziedāšanas veids, kas raksturīgs galvenokārt gadskārtu un ģimenes godu ieražu norisēm. Teikšana jeb saukšana atšķiras no kantilēnās, melodiskās dziedāšanas ar to, ka tā ir tuvāka dziedošai runāšanai: tai raksturīga šaura apjoma – visbiežāk tercas vai kvartas – melodika un sillabisks teksta muzikālās realizācijas veids, kur katrai teksta zilbei atbilst viena muzikāla skaņa, respektīvi, bez locījumiem un melismiem. Teicamajās dziesmās svarīgākais ir teksts, tā saturs, mazāk – melodija, tās skaistums vai izdaiļotība.
Atšķirībā no dziedamajām dziesmām, kuru teksts parasti ir vēstošs, sižetisks un līdz ar to arī garāks, teicamās dziesmas veido atsevišķu četrrinžu savirknējums. Teikšanā ir iesaistīti vairāki dziedātāji jeb dziedātājas (tradicionālajā dziedāšanā ir izteikta sieviešu dominante), bet ar atšķirīgām funkcijām: teicēja jeb saucēja izdzied dziesmas, respektīvi, četrrindes pusi, un pārējie to atkārto, tieši vai ar izmaiņām.
Vilcēju daudzbalsība saistās ar teikšanu tā, ka reizē ar četrrindes puses atkārtošanu tiek dziedāta viena gara, nepārtraukta skaņa – burdons (no franču bourdon ‘kamene’, ‘liels zvans’, ‘ērģeļu bass’). Nereti šāda īstā burdona vietā ir sillabiskais burdons: vienas garas, nepārtrauktas skaņas vietā tiek dziedāts atkārtojamais teksts, pavisam vai gandrīz nemainot skaņas augstumu, tomēr arī tas rada īstā burdona sajūtu. Iespējams arī maiņburdons, ko veido divi toņa attālumā esošu burdonu posmi. Vokālo burdonu mēdz dziedāt vairāki, tādējādi dziedāšanā var iesaistīties vai visi ieražas norises dalībnieki.
Vilcēju daudzbalsības paveidi – īstais, sillabiskais vai maiņburdons – ir pazīstami vai dokumentēti lielā Latvijas daļā. Īstais burdons, dziedāts uz ā vai ē, ir zināms no Kurzemes dienvidrietumiem un vidus un no Latgales dienvidiem un ziemeļiem, kur dažos gadījumos tas dziedāts arī uz teicējas teksta pēdējā patskaņa. Maiņburdons, dziedāts uz ē-o tiek izpildīts suitu novadā. Saskaņā ar senāko pierakstu liecībām, īstais burdons dziedāts arī Dienvidzemgalē un Sēlijā. Te īpaši varētu minēt rotāšanu, par ko 19. gadsimta folkloras vācējs Kārlis Blaubergs ir rakstījis: „Rotāšana bija bez šaubas visdaiļākā dziedāšana, jo izklausījās pēc vairākām balsīm. ” Gadskārtu ieražu dziesmās vokālais burdons var veidoties no attiecīgo refrēnu – „rotā”, „līgo” u. c. – otrās zilbes pavilkšanas.
Sillabiskais burdons sastopams gandrīz visur, kur īstais burdons, tomēr visvairāk Vidzemes dienvidos, Sēlijā un Latgales dienvidos un ziemeļos. Ir pazīstama arī īstā un sillabiskā burdona vienlaicīga lietošana.
Mūsdienās dziesmu teikšanu vilcēju daudzbalsībā praktizē lielākā daļa folkloras kopu, nereti izvēloties to vokālā burdona veidu, kas raksturīgs kopas dalībnieku dzimtajai pusei. Īpaši varētu pieminēt Latvijas Kultūras akadēmijas folkloras grupas „Saucējas” rūpīgo darbu, rekonstruējot vokālā burdona skanējumu Sēlijas rotāšanā, to var paklausīties viņu mūzikas albumā „Dziediet, męitas, vokorā” (2012, Lauska). Visbiežāk tomēr dziesmu teikšanas situācijā mūzikas estētisko pusi aizēno citi aspekti: dziedātāju grupas komunikācija ar auditoriju, spontāna situācijas apspēlēšana, radošums un improvizācija, sacensības gars. Līdzās koncertiem teikšana ir gaidīta gadatirgos, festivālos, citos sarīkojumos un joprojām arī savā tik tradicionālā situācijā – kāzās kā apdziedāšanās. Vilcēju daudzbalsības arhaiskais skanējums rosina to pārstrādāt citos mūzikas veidos – kormūzikā (E. Melngaiļa „Jāņuvakars”), rokā („Iļģu” „Dej, eglīte, lec, eglīte” no albuma „Ne uz vienu dienu”), etnodžezā (Birutas Ozoliņas & „Patinas” „Zīdi, zīdi”).
Vilcēju daudzbalsības līdzinieki ir zināmi tikai nedaudzās Eiropas vietās – Dienvidigaunijā, Balkānos, Ziemeļkaukāzā, Baltkrievijā un varbūt vēl citur, tādējādi Latvijas situācija ir izpelnījusies ievērību gan pētnieku vidū, gan arī starptautiskos festivālos, aicinot uzstāties vokālo burdonu praktizējošas grupas. Kopš 2004. gada starptautisks burdona festivāls apmēram reizi četros gados tiek rīkots suitu novadā.
Valdis Muktupāvels