Izcilā norvēģu dramaturga Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen, 1828–1906) traģēdijas „Brands” (1866) galvenais varonis Brands ir jauns, ideālistisks garīdznieks, kurš uzskata, ka kristietība un kristieši dažādu kompromisu dēļ ir zaudējuši savu spēku. Jaunais mācītājs dzelžaini tic cilvēka gribai un dzīvo, sekojot moto „visu vai neko”. Savu morālo standartu dēļ Brands nepieņem nekādus kompromisus un principu vārdā ir gatavs upurēt pat savus tuvākos cilvēkus – māti, dēlu un sievu. Brands panāk, ka cilvēki viņam seko un uzceļ lielu baznīcu, taču baznīcas iesvētīšanas dienā garīdznieks saprot, ka šī nav pareizā vieta, kur meklēt Dievu, un aicina pūli sekot viņam līdzi kalnos. Draudzes locekļi kalnos zaudē drosmi un atgriežas ielejā, Brands, pavisam vientuļš, turpina savus Dieva meklējumus kalnos un lugas noslēgumā iet bojā lavīnas nogruvumā.
1975. gadā veidojot „Branda” interpretāciju Dailes teātrī, izrādes režisors Arnolds Liniņš ar asistentu Kārli Auškāpu (1947) pulcēja spēcīgu profesionāļu komandu – scenogrāfu Ilmāru Blumbergu, kustību režisoru Modri Tenisonu, komponistu Raimondu Paulu . Titullomā dublējās aktieri Harijs Liepiņš (1927–1998) un Juris Strenga, savukārt Branda sievu Agnesi atveidoja Olga Dreģe (1938) vai Ausma Kantāne (1941–2022). Kopumā izrādē piedalījās gandrīz trīsdesmit aktieru liels, saliedēts ansamblis.
Izrādes estētika bija nosacīti, ne reālistiski veidota – ne scenogrāfija, ne kostīmi, ne kustību partitūra netiecās atspoguļot lugas notikumu vēsturisko laiku, ģeogrāfisko vietu un varoņu sociālo piederību, bet skatuviskās zīmes kā metaforiski tēli skatītāja acu priekšā veidoja filozofisku pasaules modeli. Ilmāra Blumberga scenogrāfija, pilnībā brīva no sadzīviskuma, atklāja izrādes idejisko jēgu. Tumšās, melnu kulišu ieskautās skatuves centrā bija izveidota liela, neregulāra četrstūra platforma, kuru dažādā intensitātē kustināja izrādes aktieri. Platforma darbojās kā poētiska zīme, kas ārējā formā atspoguļoja Branda iekšējo, garīgo dzīvi, kurā kāpumiem sekoja kritieni, bet harmonijas un līdzsvara mirkļi bija reti.
Kustību režisors Modris Tenisons, atteicies no dejām un sadzīviskām kustībām, izrādē bija iestudējis iespaidīgus masu skatus: ar cilvēku figūrām veidojot noteiktu ritmu un cikliski atkārtojot dažādus kustību elementus, tika tēlaini atspoguļotas gan tādas dabas stihijas kā vējš un jūras viļņi, gan arī cilvēka iekšējās pasaules svārstības.
Izrādes scenogrāfija un kustību partitūra bija Latvijas teātrī novatoriskas. Zīmīgi, ka gan māksliniekam Ilmāram Blumbergam, gan kustību režisoram Modrim Tenisonam bija kultūras kanonā iekļautajā ansamblī „Rīgas pantomīma” gūta mākslinieciskā bāze. Abi mākslinieki sīkumaini nepakļāvās lugas tekstam, bet gan meklēja dramaturģiskā darba idejai atbilstošus, vizuālajā un kustību mākslā balstītus izteiksmes līdzekļus.
Iestudējuma emocionālās darbības kāpinājumu lielā mērā noteica Raimonda Paula komponētā mūzika. Muzikālās partitūras fonogramma tika ierakstīta sadarbībā ar diriģenta Imanta Kokara vadīto izcilo kamerkori „Ave Sol”. Himniskā mūzika organiski iekļāvās iestudējuma kopējā struktūrā, kļūstot par izrādes varoņu jūtu un domu atbalsotāju.
Ļoti atšķirīgi bija abi izrādes tēlotāju sastāvi, īpaši Branda lomas traktējums. Harijs Liepiņš Brandu atveidoja vairāk kā klasisku varoni, kas stāv ārpus pūļa, viņa Brandam piemita ārkārtējība, vienpatība, brīžiem izteikta emocionalitāte. Arī Branda lomā Harijs Liepiņš nezaudēja sev raksturīgo teatralitāti un uzsvēra Ibsena tēlam piemītošo romantisko intonāciju, kas citādi iestudējumā nebija izvērsta. Juris Strenga aktierisko izpausmju ziņā bija salīdzinoši daudz lakoniskāks, vairāk iekļāvās kopējā ansamblī un vispārējā izrādes zīmju sistēmā. Strengas Branda askētismu un domas asumu vēl izcēla aktiera kalsnā, intelektuāli nopietnā āriene. Atšķirībā no Harija Liepiņa Strenga vairījās no jebkāda Ibsena dzejas tekstā rodamā patosa, toties rūpējās, lai ikviena lugas doma sasniegtu skatītāju. Līdz ar to Jura Strengas Brands ieguva laikmetīgāku izteiksmi, viņa tēlojums arī saglabāts izrādes videoierakstā, un Brands tiek uzskatīts par Jura Strengas profesionālā mūža nozīmīgāko sasniegumu.
„Branda” iestudējums ar Juri Strengu titullomā kļuva par Dailes teātra 1978. gada Maskavas viesizrāžu kulmināciju. Pirms izrādes skatītāji triecienā ieņēma teātri. Lai noskatītos rīdzinieku viesizrādi, maskavieši esot mainījuši divas biļetes uz jaunāko sezonas „grāvēju” izrādi „Meistars un Margarita” slavenajā Tagankas teātrī pret vienu biļeti uz „Brandu”.
Izrādi spēlēja līdz 1987. gadam, kopumā izrādot 147 reizes. Teātra zinātniece Lilija Dzene kā iestudējuma lielāko vērtību formulējusi spēju dramaturģiski sarežģīto materiālu konvertēt laikmetīgā valodā, kas izrādes skatītāju uzrunā tieši un aktuāli: „Arnolda Liniņa vislielākais nopelns ir aktīvā attieksme pret lugas materiālu, pārliecība par to, ka Ibsena uzruna ir nepieciešama mūsdienu cilvēkam. [..] A. Liniņa interpretējumā viena no pasaules grūtākajām lugām kļūst par mūsdienu cilvēka biogrāfijas faktu, mēru viņa dzīvošanas jēgai.” (Dzene, Lilija. (1976, 1. janv.). Tiks piedots tev. Māksla, Nr. 1). Iestudējuma mākslinieciskā valoda joprojām nav novecojusi, par to ļauj pārliecināties ik pa laikam organizētie izrādes ieraksta publiskie demonstrējumi – jau 21. gadsimtā ieraksts rādīts gan Dailes teātrī, gan televīzijā.
Maija Treile