Zemgales līdzenums ir ikoniska Latvijas zemkopības ainava, kuras nozīme Latvijas nācijas dzīvē īpaši tika aktualizēta Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Šī ainava – simboliskā Latvijas „maizes klēts” – raksturo cilvēka darbības formas Latvijas auglīgākajā apgabalā un iemieso gan latviešu literatūrā aprakstīto turīgo zemnieku lielsaimniecību dzīvi, gan modernisma perioda lielos pārkārtojumus, kuri likuši pamatus šodienas Zemgales līdzenuma ainavai. Tā ir ainava, kurai piemīt plašums un varenums, zemes spēks dot un cilvēka spēja izmantot. Šī ainava ir vizuāli izteiksmīga – to veido atvērti un tāli lauku klajumi, kurus ik pa brīdim caurauž augļu dārzi, mājvietu un mežu puduri, ciemi un lauksaimnieciskās ražotnes, alejas un upju ieleju meži.
Zemgales zemajam līdzenumam piemīt savdabīgas ieplakas forma, kas kā līdzena mulda lēni sliecas lejup Rīgas līča virzienā. Savukārt, Dienvidos, aptuveni pie Tērvetes, Elejas un Bauskas, zemais līdzenums nemanāmi pāriet augstākā līdzenumā, kurš iesniedzas Lietuvā kā Jonišķu līdzenums. Tas veidojies ledāja sprostezera vietā, nogulsnējoties mālam, kas Zemgales kontekstā nereti tiek saukts par trekno mālu un kas radīja vēsturiski nozīmīgus priekšnoteikumus intensīvai lauksaimniecībai. Zemgales līdzenuma mugurkaulu veido lēnā Lielupe – Mēmeles un Mūsas satekupe. Tajā saplūst vairāk nekā 250 pieteku, kuras veido faktiski vienīgos pazeminājumus gludajā Zemgales līdzenuma virsmā. Lielupei un lielākajām tās sateces baseina upēm – Mēmelei, Mūsai, Tērvetei un Bērzei – ir ledāju kušanas ūdeņu iegrauztas ielejas. Līdzenuma vēdekļveida upju zarojums, kas it īpaši blīvs ir Lielupes kreisajā krastā, veido ainavas vēsturiski telpiskās struktūras pamatu – seno lauku sētu, muižu un ceļu izvietojumu. Šī īpatnējā ainavas telpiskā struktūra līdz ar 20. gadsimta zemes reformām ir mainījusies, veidojot izklaidus iedzīvotāju izvietojumu – vienu no šobrīd visblīvāk apdzīvotām lauku teritorijām Latvijā. Ainavas telpiskās struktūras savdabīgumu rada arī līdzenumam raksturīgās regulāri lineārās formas – vējlaužu koku rindas, taisni ceļi, iztaisnotas mazās upītes, kas lielākoties liecina par ainavas pārmaiņām lielmēroga ražošanas rezultātā.
Nozīmīgākā Zemgales līdzenuma simboliskā vērtība ir auglība, kas bija priekšnoteikums pirmatnējo jaukto bērzu, apšu, ozolu un ošu mežu izciršanai un auglīgās zemes pārvēršanai kultūras telpā ar intensīvu un daudzpusīgu lauksaimniecību. Ģeogrāfs Jānis Rutkis tālab to ir nodēvējis par „kultūras stepi” – vienmuļu kultūraugu sējumu klajumu, kas raksturo Latvijas plašāko bezmeža ainavu.
Zemgales ainavas, vietu vēstures un cilvēku apraksti literatūrā bieži tiek raksturoti ar vārdiem „varenums”, „spēks” un „bagātība”. Tieši līdzenuma auglība ir bijusi priekšnosacījums turīgo zemnieku saimniecību un muižnieku piļu vēsturiskai izveidošanai un uzturēšanai. Iespaidīgākās muižu laiku ainavu liecības meklējamas Zemgales pilīs, īpaši Bauskas apkārtnē, kur vienviet koncentrējas Rundāles, Mežotnes un Bauskas greznās pilis. No Zemgales līdzenuma ainavas ir nākuši visi četri Latvijas pirmās brīvvalsts perioda prezidenti – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis. Nozīmīgi Zemgales līdzenuma un tās lauku dzīves tēlojumi 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma daiļliteratūrā ir Zemgalē dzimušajiem dzejniekiem un prozaiķiem – Annai Brigaderei, Edvartam Virzam, Vilim Plūdonam.
Zemgales ainavas poētiskais raksturojums bieži ir saistīts ar Zemgales līdzenuma plašumiem, upju mierīgo plūdumu, upju iziešanu no krastiem un mākoņu ainavām. Knutam Skujeniekam visskaistākā un visīstākā Latvijas ainava ir mākoņu kalni virs līdzenuma. Arī Edvartam Virzam Zemgales līdzenuma ainava ir visskaistākā, par tās monumentalitāti un daiļumu viņš raksta: „Zemgales ainavas skaistums ir grūti pamanāms, jo tajā nav nekā romantiska un uzkrītoša. .. [Tas] nav skaistums, kas sakopots sejā vien, bet tas ir izliets visā ķermenī.”
Tomēr Zemgales plašajā līdzenumā ir vietas, kuras sakopo īpašas dabas un kultūrvēsturiskās ainavas vērtības. Nozīmīgākās no tām ir vēsturiski daudzslāņainā un mežainā Tērvetes ainava – pilskalns un senais zemgaļu centrs, pilsdrupas, Kalnamuižas ēkas, priežu dižsila mežaparks, kuru aizsardzībai un attīstībai ir izveidots Tērvetes dabas parks, un Bauskas dabas parks, kas sevī vieno Lielupes ielejas ainavas vērtības – dolomīta atsegumus, Mežotnes pilskalna, Mežotnes un Bornsmindes muižu ēkas un parkus, Mūsas un Mēmeles satekas ainavu ar Bauskas pili.
Mūsdienu ainavai Zemgales līdzenumā ir izteikti agro-industriāls raksturs. Tās kultūras ainavā savus nospiedumus ir atstājušas joprojām dominējošās 20. gadsimta iedibinātās lauksaimniecības prakses, kas ir vērstas uz intensīvas ražošanas ainavas veidošanu un uzturēšanu. Tādēļ lielākais izaicinājums Zemgales līdzenumā mūsdienu ilgtspējīgas pārvaldības ietvaros ir veidot tādu agrovides ainavu, kurā lauksaimnieciskā ražošana iet rokrokā ar tās biezā upju tīkla bioloģiskās daudzveidības un ekoloģiskas saimniekošanas potenciālu.
Anita Zariņa
