Latgales ezeru ainava jeb Latgales zilo ezeru zeme ir tēlains apzīmējums Latgales augstienei, kuru caurauž liels skaits lielāku vai mazāku ezeru. Starp augstajiem pakalniem tie vijas un lokas pauguraines lejās, virknējoties savdabīgā ezeru rakstā un veidojot Latvijai unikālu ainavu – ledāja veidotās ezeru zemes simbolu. Šai ezeru paugurainei ne tikai piemīt dabas skaistums, kuru aprakstījuši daudzi latgaliešu autori un apbrīnojuši daudzi Latgales apceļotāji, bet tās ģeogrāfiskajam novietojumam bijusi arī nozīmīga loma ainavas kultūrvēsturisko īpatnību veidošanā. Latgales ezerainei dienvidos nav dabiskas ģeomorfoloģiskas robežas, tā iesniedzas Krievijas un Baltkrievijas kaimiņu apgabalos, stiepjas līdz Viļņai un iesniedzas Polijā, tādējādi veidojot būtiskus nosacījumus dažādu kaimiņtautu vēsturiskā saplūšanā un Latgales kultūrainavas veidošanā.
Latgales augstiene, senāk dēvēta par Latgales platformu, ir daļa no Baltijas galvenās gala morēnas grēdas – ezeriem bagātā morēnpauguraine, kuru Latvijā nodala Daugavas senieleja, turpinās Lietuvā kā Augštaitijas augstiene, Baltkrievijā kā Braslavas augstiene un Krievijā kā Bežanicu un Sudomas augstiene. Latgales ezeru grēda ir veidojusies uz līdzenas pamatiežu virsmas, uz kuras ir sabīdīts biezs ledāja morēnas segas klājums. Reljefs te stipri saposmots: relatīvi augsti pauguri, daudzveidīgas virsmas formas, stāvas nogāzes, upju izteku bagātība, bet visu citu Latvijas augstieņu vidū to izceļ tieši ezeru bagātība. Lielākie morēnas uzvelvējumi ezerainē ir gala morēnas krāvumā ap Rāznas ezeru – tur ir Lielais Liepukalns, trešā augstākā Latvijas virsotne, Dzierkaļu kalns un Mākoņkalns, no kuriem paveras gleznaini skati uz plašo Rāznas ezeru, nereti sauktu par Latgales jūru. Ģeogrāfam Indriķim Sleinim šī nemierīgā ainava pati par sevi ir kā „pauguru viļņu jūra, kas nozūd apvāršņu zilgmē”. Tālāk uz dienvidiem Latvijas dziļākā ezera Drīdža un citu blakus esošo subglaciālo vagu ezeru virknējumu var vērot no augstā Sauleskalna. Turpat ir arī krāšņais Sīvers ar tā daudzajām salām, tālāk uz ziemeļiem, aiz Dagdas, salām bagātākais Latvijas ezers – Ežezers. Salas, nereti dēvētas par Latgales pērlēm, ir ne tikai vizuāla rota, bet ir arī dabas vērtību krātuves. Vēl viens ciešs ezeru mezgls ir ap līčiem un salām bagāto Rušonas un Ciriša ezeru, ap kuriem zarojas daudzi citi lielāki un mazāki ezeri, un Ludzu apskalojošie ezeri kopā ar Cirma ezeru. Par Latgales ezeriem stāsta 1966. gadā izveidotā dokumentālā filma „Balti bērzi aiz ezera” (rež. Varis Krūmiņš).
Latgales augstienes vizuālās ainavas nozīmīgākā vērtība ir šie ledāja veidotie pakalni un ezeru lejas, ar dabas un cilvēku elementiem piepildītie tuvie un tālie daudzveidīgie skati, kas apbur gan novadniekus, gan ceļotājus. Ontons Zvīdris raksta: „… Kod uzkōpu vīnā kalnā, atsaklāj ainova, kura sevī ītver daudzus cytus kolnus un kaļneņus lejas i pļovas, i azaru, bet vysapkōrt pi horizonta zyls gradzyns. Šys gradzyns ir tik zyls, ka gribīs šaubeitīs par mežu eistineibu…” Kārlis Skalbe, apceļojot Latgali, līdzīgi kā daudzi citi autori, uzsver Latgales skaistumu un raksta par prieku, kuru „var dot Latgales kuplā un nevainīgā daba, vijīgo pakalnu jautrās līnijas, kuras slīd gar debeša malu kā burvīgā rakstā, svaigie meži, kuros tu ielaidies it kā pašas dabas klēpī, skaidrie ezeri ielejās, ap kuriem kā irbes, kas nāk no lauka dzert, pulcējas mazas, pelēkas ciema mājas”.
Latgales kultūrainava atšķiras no pārējo Latvijas kultūrvēsturisko reģionu ainavas – jo īpaši spēcīgi šīs atšķirības izpaudās vēl 20. gadsimta sākumā, kad lielāko daļu Latgales blīvā apdzīvojuma veidoja kompakti ciemi ar guļbaļķu ēkām un noslēgtām sētām un laukus klāja šņoru zemes (garās strēmelēs sadalīti tīrumi). Teritorijas īpašā novietojuma un vēsturisko nosacījumu dēļ reģionā, lauku apdzīvotās vietās jau izsenis bijis liels krievu, baltkrievu, poļu un ebreju tautības iedzīvotāju īpatsvars. Tās pakļautība Lietuvas–Polijas ūnijai, vēlāk iekļaušana Vitebskas guberņas sastāvā, kā arī Romas katoļu baznīcas ietekme noteica Latgales īpatnējās ainavas raksturiezīmes, kas vēl joprojām ir saskatāmas šodienas ainavā.
Latgales augstienē dabiskās drenāžas apstākļi sekmēja zemes lauksaimniecisku izmantošanu, tāpēc jau vēsturiski ainava bija stipri atmežota, atklāta – turklāt laukus klāja īpatnējais šņoru tīrumu raksts. Nozīmīgi elementi bija reljefam pakārtotie līkumotie ceļi, ciemi, bērzu birzis, dažādu konfesiju dievnami, kuru smailes bija redzamas no liela attāluma. Starpkaru periodā, agrārās reformas rezultātā, Latgales apdzīvojuma un zemkopības ainava krasi mainījās „pārejas uz viensētām” gaitā – ciemi tika sadalīti viensētās un šņoru lauku apsaimniekošanas prakses pārtrauktas. 20. gadsimta sākuma ainavas un tajās notiekošie procesi ir attēloti Franciska Varslavāna un Vitalija Kaļvāna gleznās, daudzveidīgās ezeru ainavas, un tālie skati ir iemūžināti neskaitāmos pastkaršu fotoattēlos.
Latgale ir „skaista sovā vīnkāršeibā ar misteriskas cīneibas boltajom bazneicom pakaļnēs un saulē vyzūšū, leikumotū azaru zylumu,” 1920. gados raksta A. Macāns. Daudzie dievnami un krucifiksi ir būtiska Latgales ainavas vizuālā dominante arī šodienas kultūrainavā.
Ainavu un dabas vērtību aizsardzībai Latgales augstienē ir izveidotas tādas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas kā Rāznas nacionālais parks, Drīdža ezera, Cirīša ezera, Adamovas ezera dabas parki.
Latgales ezeraines ainava 20. gadsimta gaitā ir stipri mainījusies – tā ir kļuvusi daudz mežaināka un vizuāli viendabīgāka. Ezeru spoguļi vairs nav tik atklāti redzami, brūni zaļie pakalni aizvilkušies ar mežu, atsevišķas bērzu birzis nu ir retums, skatu horizonts vairs nav tik tāls. Mūsdienu ainavu Latgales paugurainē ietekmē gan depopulācijas, gan lauksaimniecības zemju marginalizācijas procesi. Tomēr šī daudzveidīgā ezeru ainavas kvalitāte mūsdienās ir būtisks resurss brīvdienu māju un dažādu tūrisma aktivitāšu attīstībai, bet ezeru hidroloģiskās un bioloģiskās vērtības ir pamats ilgtspējīgas vides apsaimniekošanas jaunradei.
Anita Zariņa
