Gunārs Birkerts ir pasaulē ievērojamākais latviešu izcelsmes arhitekts un viens no redzamākajiem 20. gadsimta otrās puses arhitektiem ASV. Viņš ir autors gandrīz 300 ēkām un projektiem, no kuriem liela daļa uzcelta Amerikā, bet ir projekti arī Eiropā. Latvijā pēc Gunāra Birkerta projekta uzcelta Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka (1989–2014). Gunāra Birkerta radošo rokrakstu veido viņa piederība Ziemeļeiropas modernās arhitektūras izteiksmei, kas spēj modernisma racionālismu savienot ar emocionalitāti.
Gunārs Birkerts par saviem skolotājiem uzskata modernistu otro paaudzi, kuras spilgtākie pārstāvji ir arhitekti soms Alvars Alto (1898–1976), itālis Karlo Skarpa (1906–1978) un dānis Jorns Utcons (1918–2008), un atzīst savu piederību modernistu trešajai paaudzei. Šo arhitektu un arī Gunāra Birkerta radītais nav tik racionāls un ģeometrisks kā modernistu pirmās paaudzes arhitektu Mīsa van der Roes (1886–1969), Valtera Gropiusa (1883–1969) un Lekorbizjē (1887–1965) projektētais. Laika gaitā arhitektūras izteiksmes tendencēm mainoties, Gunārs Birkerts ir palicis uzticīgs savai modernisma izpratnei. Birkerta arhitektūrā klātesošas var būt plūdlīniju formas un viņa personībai raksturīgais ekspresīvais temperaments. Līdz ar pieredzes uzkrāšanu, arhitekts atzīst arvien lielāku intuīcijas klātbūtni savu projektu tapšanā. Birkerts nevairās arī no metaforu lietojuma savā arhitektoniskajā izteiksmē un aizstāv uzskatu, ka arhitektūra ir ne tikai pragmatiska disciplīna, bet arī viens no mākslas veidiem.
Birkerta paveiktā sarakstā ir 18 bibliotēku projekti, daudzu universitāšu ēku piebūves, dažādas unikālas publiskās un sabiedriskās ēkas. Kopumā Birkerts ir bijis autors gandrīz 200 dažādu ēku projektiem, no kuriem liela daļa arī tikusi realizēta. Federālo rezervju bankas ēka Mineapolē (1967–1973) bija viens no pirmajiem projektiem, kas arhitektam atnesa plašu profesionālo atzinību. Bankas ēka ir konstrukcijas ziņā neparasta ēka, kas līdzinās trosēs iekārtam tiltam, turklāt ēkas konstruktīvie risinājumi atspoguļojas arī celtnes fasādē. Birkerta darbos var viegli nolasīt gan tā laikmetu un dažādos konstrukciju risinājumus, gan arī arhitekta rokrakstu. Arhitektam īpaši svarīga ir gaismas klātbūtne un tās režija viņa projektos. Gaismu arhitekts lieto ne tikai, lai radītu funkcionāli ērtu, bet arī emocionāli iespaidīgu telpu. Tāpat Birkerts brīvi un drosmīgi izmanto metaforas – Korningas Stikla muzeja (1976–1980) brīvi plūstošā forma atgādina kūstošu stiklu un ir viens no spilgtākajiem metaforu arhitektūras piemēriem. Tomēr arhitekta darbības vainagojums ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka Rīgā, kuras formā iemiesota Raiņa Stikla kalna, karaļmeitas un teikas par reiz Burtnieku ezerā nogrimušo Gaismas pili metafora.
Gunārs Birkerts dzimis 1925. gadā Rīgā daiļrades psihologa, rakstnieka, folklorista, filozofa Pētera Birkerta (1881–1956) un valodnieces, folkloristes, skolotājas Mērijas Šopas Birkerts (1895–1982) ģimenē. Viņa audzināšana dziļi latviskā un kultūras gaisotnē atspoguļojas viņa darbos kā spēcīgs balsts. Otrā pasaules kara laikā Birkerts izceļoja uz Vāciju un tur pēc kara beidza Štutgartes Tehniskās augstskolas Arhitektūras fakultāti, iegūstot arhitekta un inženiera izglītību. Pēc studijām Birkerts devās uz ASV, kas tolaik bija modernās arhitektūras epicentrs. Vispirms viņš strādāja „Perkins&Will” birojā, bet vēlāk pie 20. gadsimta arhitektūras domai būtiskākajiem arhitektiem Ēro Sārinena (1910–1961) un Minoru Jamasaki (1912–1986), esot klāt tādu projektu kā Dahranas lidostas Saūda Arābijā vai Pasaules tirdzniecības centra torņu Ņujorkā projektēšanā. 1962. gadā Gunārs Birkerts nodibināja pats savu biroju un ātri guva pasūtītāju, kolēģu un profesionālo mediju novērtējumu. Bija ierasts, ka viņa projektētās ēkas tūlīt pēc to pabeigšanas tiek publicētas uz arhitektūras žurnālu vākiem. 20. gadsimta 70. gados Gunārs Birkerts daudz laika pavadīja Itālijā. Viņš bija uzaicināts par Amerikas akadēmijas rezidējošo arhitektu Romā. Birkerts 30 gadu garumā strādāja par pasniedzēju Mičigānas universitātē, pedagoģisko darbu apvienojot ar praksi. Taču viņš visu laiku ir centies uzsvērt, ka ir praktizējošs arhitekts, nevis teorētiķis. Gunāra Birkerta darbi vairākkārt izstādīti Venēcijas arhitektūras biennālē gan galveno kuratoru veidotajās izstādēs, gan Amerikas nacionālajā paviljonā. Laiks kopš 20. gadsimta 90. gadiem lielā mērā Birkertam saistīts ar Latviju. Viņš izstrādājis ne tikai Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu, bet arī ideju Rīgas Centrāltirgus pārbūvei (1995) un Latvijas Okupācijas muzeja piebūves projektam (2002).
1988. gadā arhitekts saņēma uzaicinājumu projektēt Latvijas Nacionālo bibliotēku – Gaismas pili. Gunāra Birkerta rokraksts Gaismas pils projektā izpaužas visā pilnībā. Tā ir laikmetīga ēka, kurai piemīt gan intriģējoša forma, gan arī ļoti spēcīgs simbolisks spēks par Latvijas vēsturi, valstiskuma veidošanos, valsts atdzimšanu, Latvijas kultūras bagātību un krājumu. Ēkā var atpazīt arī daudzus Latvijas un Rīgas ainavas arhetipus, cita starpā arī viensētu, Rīgas panorāmu, Latvijas līdzeno ainavu. Birkerts Latvijas Nacionālajā bibliotēkai ir radījis ne tikai augsti kvalitatīvu un mūsdienīgu kultūras un zināšanu būvi, bet arī ilgtspējīgu tās interjeru un Latvijas Nacionālās bibliotēkas mēbeļu skices.
2014. gada tika atklāta jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka, pievienojoties citām Birkerta ikoniskajām būvēm. 2017. gada sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta tās ēkas un ēkas arhitektam Gunāram Birkertam veltīta pastāvīgā ekspozīcija „Gaismas pils un Stikla kalns – stāsts par Latvijas Nacionālo bibliotēku un tās arhitektu”. Birkerts saņēmis vairākus desmitus nozīmīgu apbalvojumu, tajā skaitā arī 1995. gadā Triju zvaigžņu ordeni Latvijā, kā arī 2012., 2014. un 2015. gadā iekļauts trīs finālistu skaitā, kas nominēti Amerikas Arhitektu institūta Zelta medaļai.
Kristīne Budže
