Dailes teātra ēka Rīgā Brīvības ielā 75 ir vērienīgākā 20. gadsimta vidus kultūras būve un spilgts padomju modernisma arhitektūras piemērs. To projektēja Latvijas nozīmīgākā konsekventās modernisma arhitektūras principu arhitekte Marta Staņa kopā ar arhitektiem Imantu Jākobsonu (1934–1993) un Haroldu Kanderu (1927–2004). Ēka ir unikāls internacionālā funkcionālisma arhitektūras paraugs un zīmīga sava laikmeta liecība gan tās ārējā veidolā, gan interjerā.
Dailes teātra ēka atrodas Brīvības ielā 75, kvartālā starp Bruņinieku un Šarlotes ielām. Tā no galvenās ielas atrodas ar priekšlaukuma atkāpi, kurā izceļas trīs izteiktie ēkas apjomi, kas atbilst to funkcionālajai nozīmei. Galvenajā fasādē pret Brīvības ielu izceļas skatītāju zāles foajē stiklotais apjoms, kura ēnā atrodas ieeja teātrī. Aiz tā paceļas teātra zāle un skatuves pacēlums, kā arī aktieru un administrācijas bloks pret Bruņinieku ielu. Ēkas vienīgais dekoratīvais akcents fasādē ir tēlnieka Ojāra Feldberga (1947) veidotais cilnis ar stilizētu uguns liesmu atveidu, kas interpretē Dailes teātra emblēmu ar mākslas tempļa nedziestošajām uguns liesmām.
Dailes teātris ar nosaukumu Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātris tika dibināts 1920. gadā un atradās Lāčplēša ielā 25 (tagad Jaunā Rīgas teātra ēka). Jau toreiz ēka nebija piemērota teātra izrādēm un vēl pirms Otrā pasaules kara režisors Eduards Smiļģis loloja sapni par jaunu teātra ēku. Eduardam Smiļģim nenoliedzami bija liela ietekme procesa virzīšanā un skaidra nostāja, kur un kādu jauno teātra ēku viņš vēlētos. 1958. gada beigās pēc Dailes teātra veiksmīgajām viesizrādēm Maskavā visas iesaistītās puses vienojās par jaunās ēkas novietni tagadējā adresē Brīvības ielā 75, kur līdz tam atradās dažādas koka ēkas. 1959. gadā tika izsludināts konkurss par jaunās ēkas arhitektonisko veidolu. Tik nozīmīga sacensība par labāko sabiedriskās ēkas projektu Latvijā nebija notikusi kopš Otrā pasaules kara beigām. Turklāt konkurss šim laikam neierasti bija atklāts un tajā varēja piedalīties ne tikai projektēšanas institūti, bet arī arhitekti individuāli. Lai gan Dailes teātra jaunās ēkas konkursā oficiāli pirmā vieta netika piešķirta, par labāko tika atzīts arhitektes Martas Staņas priekšlikums, kura savu priekšlikumu bija iesniegusi individuāli kopā ar arhitekti Teklu Ieviņu (1915–1997), kas pildīja rasētājas lomu. Žūrija izcēla priekšlikuma grafisko noformējumu, kas radīja skaidru priekšstatu par arhitektes ideju.
Martas Staņas teātra iecerētais veidols izcēlās ar galvenajā fasādē uz kolonnām pacelto foajē apjomu, caurspīdīgumu un monumentalitāti. Saglabājušās viņas skices un grafiskie zīmējumi arī mūsdienās uzskatāmi par mākslinieciski pašvērtīgiem. Tomēr ne visus pārliecināja Martas Staņas modernās arhitektūras priekšlikums, un pagāja vēl vairāki gadi līdz 1966. gadā beidzot tika sākta teātra būvniecība. Pa to laiku no Dailes teātra galvenā režisora pienākumiem1964. gadā atstādināja Eduardu Smiļģi un ēka tālāk tika projektēta un būvēta bez tiešas teātra pārstāvju iesaistes.
Jauno Dailes teātri atklāja 1977. gada 30. oktobrī, kad Dailes teātra aktieri ar krāšņu inscenētu gājienu devās uz jaunajām telpām. Jaunā ēka tika atklāta ar uzvedumu „Visu savu mūžu”. Lai gan jaunajā ēkā bija plaša Lielā zāle ar 944 skatītāju vietām un vēl arī Mazā zāle un Kamerzāle, kā arī paredzēta īpaši laba akustika un daudzveidīgas skatuves transformēšanas iespējas, jaunā ēka publikas un teātra darbinieku vidū atzinību guva lēni. Vairākas projektā paredzētās iespējas iekārtu sliktās kvalitātes dēļ realitātē bija izmantojamas tikai daļēji. Problēmas raisīja arī ēkā valdošais caurvējš un tehnisko iekārtu un sadzīves izraisītie trokšņi. Dailes teātra ēka kā viena no NATO samita Rīgā norises vietām 2006. gadā tika pilnībā renovēta.
Dailes teātra ēkas galvenā arhitekte Marta Staņa ir dzimusi 1913. gadā Strenčos un Latvijas kultūras vēsturē ir nozīmīga modernisma aizstāve arhitektūrā un mēbeļu un interjera dizainā. Arhitektes diplomu viņa ieguva tikai 32 gadu vecumā 1945. gadā pēc studijām sākot strādāt par arhitektūras profesora Ernesta Štālberga asistenti toreizējā Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Pēc tam, kad 20. gadsimta 40. gadu beigās tika vērstas represijas pret modernisma izteiksmes arhitektūrā piekritējiem, gan Staņai, gan profesoram Štālbergam no Arhitektūras fakultātes bija jāaiziet. Vēlāk Marta Staņa strādāja par pasniedzēju gan toreizējā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), gan Mākslas akadēmijā, gan arī par arhitekti zvejnieku kolhozā Zvejniekciemā. Izmantojot modernisma principus un izteiksmes līdzekļus viņa izstrādāja gan interjera, gan mēbeļu dizaina priekšlikumus. Staņa piedalījās daudzos arhitektūras konkursos, piemēram, Budapeštas Nacionālā teātra konkursā (1965), konkursā Memoriālam Latviešu sarkano strēlnieku laukumā (tagad Rāts laukums un Latviešu strēlnieku laukums, 1966). Viņas priekšlikumi izcēlās ar ideju vērienu un drosmi. Arhitekte mira 1972. gadā, nepiedzīvojot Dailes teātra ēkas celtniecības pabeigšanu.
Ēkas arhitektūra mūsdienās tiek augstu vērtēta un Dailes teātris 1998. gadā tika iekļauts Aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā vietējas nozīmes piemineklis. 2010. gadā, atzīmējot Dailes teātra 90. jubileju, par godu teātra arhitektei tika sarīkota izstāde „Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa”. Izstādes kuratore bija arhitekte Ieva Zībārte, kura izveidoja arī nelielu pastāvīgo ekspozīciju Dailes teātrī par tā ēkas arhitektūru. 2013. gadā Rīgas pilsētas arhitekta birojs sadarbībā ar izdevniecību „Neputns” izdeva Jāņa Lejnieka (1951) grāmatu par Martu Staņu „Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu”.
Kristīne Budže