Jāņa Jaunsudrabiņa eksistenciālās mīlestības vēstījums „Aija” un gaišais bērnības tēlojums „Baltā grāmata” ir latviešu literatūras klasikas stūrakmeņi. Viņa prozā dominē mīlestības tēma, taču to caurvij 20. gadsimtam raksturīgās vēsmas, kas viņa darbos aktualizē eksistenciālas problēmas. Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu, ko veidoja sentimentālas un dramatizētas sižetu līnijas, atklājot cilvēka nozīmīgāko jūtu mainīgo dabu dzīves eksistences dažādībā, kas spēj gan celt cilvēku pāri ikdienai un pašlabuma meklējumiem, gan graut dzīves un garīgi izdedzināt mīlestības jūtu skartās sirdis un attiecību būvētos tiltus. Jāņa Jaunsudrabiņa devumu literatūrā var vērtēt kā reizē emocionāli smalku, reizē eksistences skarbuma skartu virtuozu valodas gleznojumu, kas iemūžināts Jaunsudrabiņa sarakstītajos tēlojumos, stāstos, romānos un dzejā.
Jāņa Jaunsudrabiņa triloģija „Aija” (1925) ir viens no visaugstākās raudzes latviešu psiholoģiski niansētākajiem romāniem, tas iekļaujas to reālistisko pasaules romānu skaitā, kuru augstākās mākslinieciskās virsotnes ir francūža Gistava Flobēra (1821–1880) romāns „Bovarī kundze” (1857) un krieva Ļeva Tolstoja (1828–1910) romāns „Anna Kareņina” (1878). Atšķirība ir galvenā varoņa izvēlē – tas ir romantiski un garīgi noskaņots jauns vīrietis, vēlāk – pusmūža cilvēks, kurš fatāli tiecas pēc savas ilūzijas piepildījuma liktenīgā mīlestībā, ko saredz skaistajā, taču aprobežotajā, pat amorālajā un egoistiskajā Aijā, kura vēstījuma gaitā deģenerējas arvien neizbēgamāk un straujāk.
Romāna sižets veidots no Jāņa skatupunkta, galveno uzsvaru liekot uz vīrieša pārdzīvojumu atklāsmi, kurā labais, jūtīgais un skaistais spiests kapitulēt neglītā un amorālā, agresīvā un dzīvnieciskā priekšā. Romāna galveno tēlu attiecību kolīzijas nereti izgaismotas dabas vidē, gadalaiku mijas ritējumā, kas „Aijai” piešķir arī simbolisku izgaismojumu. Kritika ir norādījusi uz romāna ietverto eksistenciālismam raksturīgo pasaules kā cietuma motīvu.
Īpatnā galvenā varoņa pārdzīvojumu un alku gan liriskā, gan raupji reālistiskā atklāsmē, gan sievietes un vīrieša pretstatīgajā izpratnē, uzsverot dvēseliskā un fiziskā kontrastus, Jaunsudrabiņš „Aijā” ir tuvs norvēģu rakstnieka Knuta Hamsuna (1859–1952) (Jaunsudrabiņam ļoti tuva autora) agrīno romānu „Viktorija” un „Mistērijas” pasaules un cilvēka skatījumam, kuros, neraugoties uz galvenā varoņa jūtu cildenumu un spēku, tas paliek zaudētājs un tāpēc iet bojā.
Ar romānu „Aija” Jaunsudrabiņš viens no pirmajiem latviešu reālistiskajā prozā akcentē citādā, proti, dvēseliskā un garīgā, neiederību sadzīviska pragmātisma un fizioloģisma pasaulē, vienlaikus savas simpātijas veltot cilvēkam, kurš spiests kapitulēt īstenības priekšā.
Jaunsudrabiņa triloģiju „Aija” veido trīs relatīvi patstāvīgi un stilistiski krasi atšķirīgi romāni: „Aija” (1911), „Atbalss” (1914) un „Ziema” (1925). Pirmā daļu veido tradicionāls, bērnības atmiņu stilistikā ieturēts vēstījums par kalpa zēna Jāņa aizkustinošo mīlestību uz Aiju. Aija tomēr apprec kādu krietni padzīvojušu un turīgu kurpnieku, kas iezīmē klasisku variāciju par pirmās un nelaimīgas mīlestības tēmu. Savukārt, otrajā daļā „Atbalss” nu jau trīsdesmitgadīgais Jānis, pilsētnieks, kuram, kā viņš pats izsakās, Aija „kļuvusi par viņa likteni”, kādu vasaru atgriežas mājās, kurās viņš savulaik kalpojis un saticis Aiju. Sižetu veido Jāņa mēģinājums pārvarēt kādreizējo mīlestību ar jaunas mīlestības palīdzību. Tomēr – neveiksmīgi. Izolētības apziņa galu galā noved līdz izmisuma pilnai eksistenciālai bezizejai. Jānis ilgus gadus ir klīdis pa pasauli – cietumu, allaž saglabājot vismaz izejas ilūziju – mīlestību uz Aiju. Tomēr, izrādās, Aija ne tuvu neatgādina klasisko „liktenīgo sievieti”. Viņa ir pragmatiska egoiste, neuzticīga, nevīžīga, slinka – un tomēr viņā ir kāda gluži vai iracionāla dzirksts, kas neļauj Jānim aiziet. Bezcerīgā mīlestība vēl vairāk saasina pasaules – cietuma izjūtu, un gala iznākumā Jānis izdara pašnāvību. Trešajā daļā „Ziema” Jaunsudrabiņš mīlestību no saldsērīgas sižetiskas līnijas pārtapina eksistenciālā jēdzienā, kas uzsver mīlestības lomu esamības veidošanā. Esamību nosaka mīlestība.
Jaunsudrabiņa romāns „Aija” mūsu kultūrā ir nozīmīgs kā viens no tiem darbiem, kuru psiholoģiskā tēlojuma kvalitātēs bez šaubīšanās drīkst ieskaitīt 20. gadsimta pirmās puses mākslinieciski vislabāko Eiropas reālistisko romānu skaitā. Tēlodams lauku cilvēkus un viņu emocionāli tikumisko vidi un intīmās kolīzijas, Jaunsudrabiņš vienlaikus ir tipisks reālists un cilvēku pārdzīvojumu un izjūtu atklājošs tēlotājs.
Romāns „Aija” divas reizes ekranizēts: 1959. gadā filmā „Atbalss” (režisors Varis Krūmiņš (1931–2004), scenārists Fricis Rokpelnis (1909–1969)), 1987. gadā divsēriju filmā „Aija” (režisors Varis Brasla (1939), scenārists Alvis Lapiņš (1946)). Romāna dramatizējums vairākas reizes izrādīts uz Latvijas teātru skatuvēm. Neskaitot Kopotus rakstus, romāns izdots 12 reizes, tulkots lietuviski un krieviski.
Krājums „Baltā grāmata” ir tapis laika posmā no 1914. līdz 1921. gadam, un ietver šajā laikā sarakstītos autora tēlojumus un stāstus, kas veido vienus no gaišākajiem, poētiskākajiem un stilistiski izturētākajiem bērnības atmiņu stāstījumiem latviešu literatūrā. To var uzskatīt par vienu no izcilākajiem latviešu bērnu literatūras darbiem, ko ilustrē savdabīgi autora zīmējumi, kas ļauj ierindot autoru latviešu bērnu grāmatu ilustrēšanas pamatlicēju vidū.
„Baltās grāmatas” centrā ir mazais Jancis, kas atklājas kā paša autora bērnības tēls. Krājumā reālistiski atainota tā laika, dzīves vide un cilvēki, un kuru vērojot un pārdomājot, bērns apjauš apkārtējās pasaules daudzveidību, paralēli veidojot savus pasaules un vērtību priekšstatus un meklē savu personisko vietu pieaugušo pasaulē. „Baltā grāmata” mūsdienās ir svarīga ne vien kā aizgājuša laikmeta lauku vides kolorīts tēlojums, bet vēl vairāk kā jūtīga un vērīga bērna iekšējās pasaules nozīmīguma un plašuma atklājēja, tā rosinot arī tagadnes lasītāju dziļāk uztvert bērna pārdzīvojumu nopietnību un dziļumu un to nozīmi un ietekmi cilvēka pieaugšanas ceļā.
„Baltā grāmata” 100 tēlojumos, kas aptver gan gadskārtu ritējumu, gan sadzīviskas ainas, gan lauku cilvēku darba ikdienas un nedaudzo svētku tēlojumu Sēlijas novadā, pārstāv panorāmiski visplašāk latviešu rakstniecībā izvērsto 19. gadsimta 80. gadu lauku vides atainojumu maza puisēna skatījumā. Jaunsudrabiņa darbs ir īpatns ar naivisma manierē veidotajiem vizuāli spilgtiem paša autora zīmējumiem un plašu tēloto cilvēcisku tipu galeriju, kas pārstāv dažādus sociālos slāņus, tautības, vecumus, uzsverot šo cilvēku savdabības, nereti arī komiskas un dīvainas, taču saglabājot sirsnības un labestības pilnu attieksmi pret tēlotajiem personāžiem.
Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (1914–1921) pieder pie latviešu klasiskajā literatūrā raksturīgā bērnības tēlojumu žanra, viena no mūsu literatūras autentiskuma rādītājiem, ko pārstāv Doku Atis (1861–1903), Vilis Plūdonis (1874–1940), Jānis Poruks (1871–1911), Aspazija (1865–1943), Antons Austriņš (1884–1934), Ernests Birznieks-Upītis (1871–1960), Anna Brigadere (1861–1933), pēc Otrā pasaules kara Jānis Širmanis (1904–1992), Aina Zemdega (1924–2006), Vizma Belševica (1931–2005). Pēc „Baltās grāmatas” motīviem 1977. gadā režisors Aivars Freimanis (1936) (arī scenārijs kopā ar Imantu Ziedoni) uzņēmis mākslas filmu „Puika”, kas apbalvota ar Lielā Kristapa balvu kā gada labākā filma.
2013. gadā pēc „Baltās grāmatas” motīviem neatkarīgajā teātrī „Dirty Deal Teatro” režisores Ingas Tropas interpretācijā izveidota izrāde sākumskolas bērnu auditorijai „Baltā grāmata”. Izrāde saņēmusi „Baltijas Teātra festivāla 2014” Bērnu žūrijas galveno balvu, kā arī tikusi nominēta „Spēlmaņu nakts 2013/2014” balvai kategorijā „Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem”.
Rakstnieka vienā no dzīves vietām bērnībā, Neretas novada „Riekstiņos”, iekārtots viņa memoriālais muzejs (atklāts 1967. gadā), kurā lielākā tiesa eksponātu saistīti ar „Baltajā grāmatā” tēloto vidi. „Baltā grāmata” līdz 2017. gadam izdota 20 reizes, tulkota lietuviešu, igauņu un krievu valodās. 2014. gadā Jaunsudrabiņa muzejs „Riekstiņi” izdevis zinātniskas konferences referātu krājumu „Baltajai grāmatai – 100”. Dzīvojot trimdā, Jaunsudrabiņš sarakstījis „Baltās grāmatas” turpinājumu „Zaļā grāmata”, kurā tēloti rakstnieka pusaudža gadi un agrā jaunība (trimdā izdota 1950.–1951. gadā, Latvijā – 1959. gadā). Jaunsudrabiņa literārais devums kopumā apkopots viņa Kopotu rakstu 15 sējumos (1981–1985), kuriem 2000. gadā pievienots papildsējums „Trimdas raksti”.
Viesturs Vecgrāvis
