Kādreizējās Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēka Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, ir jūgendstila nacionālā romantisma novirziena spilgtākā publiskā ēka Rīgā. Tās īpašā vērtība ir tas, ka kopš celšanas laika nams nav mainījis savu funkciju un tur joprojām atrodas skola. Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēku projektējuši divi spilgti 20. gadsimta pirmās puses latviešu arhitekti Konstantīns Pēkšēns un Eižens Laube.
Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēka ir celta 20. gadsimta sākumā, kad veidojās Rīgas centra ielu mūra apbūve. Sākumā piecu stāvu nama abās pusēs atradās divstāvu koka ēkas. Viena no tām ir saglabājusies līdz mūsdienām un veido Rīgas centram raksturīgo robaino ielas perspektīvu. Ata Ķeniņa ģimnāzija ir hrestomātisks nacionālā romantisma piemērs Rīgā un tās arhitektūrā atspoguļojas visas šī virziena būtiskākās pazīmes – apjomu smagnējība, atsauces uz tautas celtniecību, atteikšanās no plastiskiem ornamentiem fasādē. Nacionālais romantisms piedzīvoja spilgtu, bet īslaicīgu uzplaukuma laiku 20. gadsimta sākumā jūgendstila ietvaros, kad Rīgā arvien vairāk strādāja latviešu izcelsmes arhitekti, kuri meklēja, kā tā laika modernajā arhitektūrā izpaust nacionālo piederību. Viņi iedvesmu rada 20. gadsimta sākuma modernajā Somijas arhitektūrā, kas, romantizējot pagātni, īpaši viduslaikus un tautas celtniecību, tās reminiscences pārnesa uz sava laika ēkām. Aizlaiku un zemnieciskais pamatīgums tika izspēlēts 20. gadsimta sākuma modernajā pilsētvidē.
Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēkā tas izpaužas kā apjoma smagnējība, ko vēl vairāk uzsver fasādes apdare. Ieeja skolā veidota ar segtu iedziļinājumu fasādē un atgādina grotu. Šāds plašākas ieejas risinājums skolas ēku atšķir no īres namiem, pa kuru durvīm iet daudz mazāk cilvēku nekā publiskā ēkā. Viduslaiku ēku formu atgādina skolas fasādes centrā izspēlētais piektā stāva stāvais noslēgums ar robusti slīpinātiem galiem, kā arī ēkas logailu forma ar slīpinātu noslēgumu, kas pirmajā stāvā izpaužas kā smagnējas arkas ar noapaļotu smaili. Nacionālā romantisma ēkām raksturīga atteikšanās no plastiskiem fasādes dekoriem. To lomu pilda fasādes apdarei izmantoto dažādu materiālu un atšķirīgās apstrādes saspēle. Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēkas pirmā stāva pamatīgumu uzsver šūnakmens apdare. Tai izmantotas pēc ēkas pasūtītāja ieceres īpaši savāktas Staburaga klints atlūzas. Pārējo fasādes vertikālo dekoru veido dažāda raupjuma apmetums niansēti atšķirīgos toņos zemnieciski smagnēji pelēcīgā kopējā krāsu gammā. Grotveida ieejas iedziļinājumā dekoram izmantotas glazētas flīzes, kas bija jūgendstilā iecienīti dekora elementi gan namu fasādēs, gan iekštelpās. Projekta skicē izskatās, ka flīžu dekors bijis paredzēts arī nama fasādē.
Šim laikam raksturīgi, ka pēc ēkas fasādes kompozīcijas var nojaust nama iekšējo plānojumu. Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēkas pirmajā stāvā atrodas vestibils un citas publiska rakstura telpas, nākošajos stāvos klases, bet augstākajā stāvā izvietota sarīkojumu zāle, kas fasādē nolasāma kā augstāks apjoms ar lielākiem logiem. Šāds ēkas plānojums ar sarīkojumu zāli pēdējā stāvā un tās apjoma uzsvērumu ēkas fasādē bija raksturīgs arī lielākajai daļai vēlāk 20. gadsimta 20.–30. gados celto skolas ēku Latvijā. Neparasts arhitektu izvēlēts paņēmiens ir jumta nesošās konstrukcijas eksponēt ne tikai Ata Ķeniņa ģimnāzijas sarīkojumu zāles interjerā, bet arī ēkas fasādē kā konsoles, kas fiksē zāles pārseguma kopņu galus.
Šobrīd Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēkā atrodas Rīgas 40. vidusskola. 1998. gadā ēka tika iekļauta Valsts kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Nama fasādē nav veiktas būtiskas izmaiņas, bet no reiz nacionālā romantisma stilistikā ieturētā interjera iekārtojuma saglabājušies fragmenti.
Ēkas pasūtītājs bija dzejnieks, jurists un izglītības darbinieks Atis Ķeniņš (1874–1961), kurš 20. gadsimta 20. un 30. gados bijis arī diplomāts, izglītības un tieslietu ministrs. Sākumā ēkā atradās Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzija un Ata Ķeniņa reālskola, bet vēlāk tika izvietotas dažādas citas skolas. Skolas telpās darbojās arī dažādas organizācijas un daļu telpu aizņēma pat uzņēmumi. Pēc Otrā pasaules kara beigām te tika izvietota Rīgas 40. vidusskola, kas ēkā atrodas arī šobrīd.
Ēkas arhitekts Konstantīns Pēkšēns ir dzimis 1859. gadā Mazsalacā zemnieku ģimenē. Viņš bija viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem arhitektiem. Rīgas Politehnikumā viņš studēja no sākuma inženierzinātnes, bet vēlāk arhitektūru. Pēc studijām strādāja pie pirmā latviešu profesionālā arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834–1891), bet vēlāk nodibināja pats savu darbnīcu. Paralēli arhitekta darbam izveidoja centrālapkures sistēmu montāžas firmu, kas ilgu laiku bija lielākā Rīgā. Pēc Konstantīna Pēkšēna projektiem Rīgā uzcelti apmēram 250 daudzstāvu mūra nami. Starp tiem arī Berga bazāra izbūve (1893), kā arī nams Alberta ielā 12 (1903), kurā šobrīd atrodas gan Jūgendstila muzejs, gan Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs. Pēkšēns strādāja 19. un 20. gadsimta mijas stilistisko virzienu: eklektisma, jūgendstila un nacionālā romantisma ietvaros.
Konstantīna Pēkšēna darbnīcā kādu laiku strādāja gandrīz visi 20. gadsimta sākuma latviešu arhitekti. To skaitā arī Eižens Laube, ar kuru kopā Pēkšēns izstrādāja Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēkas projektu. Eižens Laube pie Pēkšēna sāka strādāt kā zīmētājs būdams pirmā kursa students, bet vēlāk kļuva par arhitekta palīgu. Eižens Laube dzimis 1880. gadā Rīgā. Drīz pēc studiju beigšanas Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā viņš nodibināja savu biroju, kas kļuva par vienu no lielākajiem Rīgā. Pēc Laubes projektiem celti apmēram 200 nami. Starp viņa slavenākajiem veikumiem ir Vidzemes bruņniecības nama pārbūve par Saeimas namu (1920), Ķemeru sanatorija (1933–1935), Rīgas pils jaunā svētku zāle, vestibils un pils Triju zvaigžņu tornis (1935–1939). Laube izstrādāja arī interjerus un mēbeļu zīmējumus. Eižens Laube, neraugoties uz dažādu stilu modes maiņām pasaulē un Latvijā, savā darbībā palika uzticīgs klasiskajā arhitektūrā balstītām tradīcijām un Kārļa Ulmaņa prezidentūras laikā kļuva par valdības oficiālā viedokļa paudēju. Viņš bija viens no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā, sarakstījis apmēram 50 zinātnisku apcerējumu par arhitektūras stiliem un dažādiem arhitektūras teorijas jautājumiem, piemēram, „Par būvniecības stilu” (1908), „Arhitektūras izpratne” (1930).
Kristīne Budže
