Režisora Herca Franka un operatora Jura Podnieka (1950–1992) filma „Vecāks par desmit minūtēm” (1978) ir varbūt visneapšaubāmākā vērtība Latvijas kultūras kanona kino sadaļā – lai kādi eksperti vētītu Latvijas kino vēsturi, lai cik filmu būtu nolemts iekļaut fināla sarakstā, bez šī leģendārā darba iztikt nevarētu nekādā gadījumā, tāpat kā pasaules mākslas vēsture nevarētu iztikt bez Leonardo da Vinči gleznas „Mona Liza”. Tikai desmit minūtes garā dokumentālā īsfilma ir unikāla gan formas, gan satura ziņā, uzskatāmi ilustrējot populāro teicienu „viss ģeniālais ir vienkāršs”.
Tātad pirmkārt – forma. Režisors Hercs Franks jau labu laiku bija domājis par to, ka dokumentālā kino augstākā pilotāža būtu notvert „īstu dzīvi” un padarīt to par mākslas faktu, neizmantojot nekādus palīglīdzekļus – montāžu, materiāla atlasi vai aizkadra komentāru. Tāpēc filmas desmit minūtes ir uzņemtas vienā kadrā, kurā nav nevienas montāžas vietas – sākumā operators Juris Podnieks ieslēdza kameru un pēc desmit minūtēm izslēdza. Šo desmit minūšu formātu diktēja tā laika tehniskie ierobežojumi – filmlentes garums vienā ritulī, kādu bija iespējams ielādēt kinokamerā, bija desmit minūtes.
Tomēr skaidrs, ka jebkuras desmit minūtes nav iespējams pārvērst mākslas darbā. Šis īstās dzīves fragments ir rūpīgi jāizvēlas, lai izslēgtu traucējošas nejaušības. Tāpēc otrs unikāls aspekts ir šīs filmas saturs. Pirmais solis uz ģeniālo vienkāršību bija iecere, ka šajās desmit minūtēs bērna seja būs tas spogulis, kurā filmas skatītājs redzēs dzīves norises reālajā laikā. Nākamais solis – izlemt, ko šis bērns skatīsies, lai filmā parādītos visdažādāko emociju gamma. Tāpēc režisors Hercs Franks ar hronometru rokā izsēdēja visas bērnu izrādes dažādos teātros, meklējot īstās desmit minūtes, kur skatuves darbībā būtu visplašākā notikumu amplitūda, kāpumi un kritumi, kas piešķirtu filmai nepieciešamo dramaturģisko attīstību – „ieelpu, kulmināciju un izelpu,” kā teicis pats Franks.
Galu galā tika nolemts filmēt Leļļu teātra izrādē par labo dakteri Aikāsāp, kurš grib izārstēt slimu odu, bet pēkšņi ierodas ļaunais Barmalejs, un odiņa dzīvība ir apdraudēta. Bērni skatītāju zālē no visas sirds dzīvo līdzi izrādes varoņiem, arī mazais filmas varonis – trīs gadus un divus mēnešus vecais Uģis Jansons.
Dokumentālajam kino netipisks ir fakts, ka filmas varonis tika iepriekš rūpīgi meklēts, pārbaudot vairāku bērnu spēju emocionāli reaģēt uz apkārtējo pasauli. Piemēram, kādu četrus gadus vecu zēnu režisors noraidījis, jo tas jau bijis „pārāk vecs” un viņa izpausmēs vairs nebija tās pirmatnējās naivitātes un atvērtības, kāda bija vajadzīga filmas autoriem.
Vēl sarežģītāks jautājums bija filmēšanas tehniskā puse – ar tā laika milzīgo un tarkšķošo kinokameru, kas mazjutīgās filmlentes dēļ varēja strādāt tikai vairāku prožektoru gaismā, Herca Franka eleganti delikātā ideja varēja vienā mirklī sabrukt. Operators Juris Podnieks, kuru Franks ar savu ideju uzrunāja jau vairākus gadus pirms filmas uzņemšanas, 1978. gadā beidzot bija izdomājis sistēmu – slēpto kameru, ar reostatu ieslēdzamu un bērnam nemanāmu apgaismojumu no apakšas, un citas tehniskas nianses.
Vēlāk Hercs Franks rakstīja: „Tagad ar matemātisku precizitāti ir nosakāms – ja mēs būtu ieslēguši kameru pārāk ātri, mums nepietiktu filmlentes kulminācijai. Ja mēs to ieslēgtu pārāk vēlu, nebūtu ieraudzījuši Aikāsāp un Barmaleja cīņas sākumu. Tātad es atkārtoju vēlreiz – lai uzfilmētu iecerēto dzīves sprīdi, ieraudzītu visas cīņas peripetijas, vajadzēja daudz ko paredzēt un nojaust. Ja nokavēsi, uzfilmēsi tikai dzīves lausku.”
Hercs Franks ir pasaulē pazīstamākais Latvijas dokumentālā kino klasiķis, trīs valstīs – Latvijā, Krievijā un Izraēlā – saņēmis balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā. Darbu kinematogrāfijā Franks sāka kā dokumentālo filmu scenārists un ideju autors, taču pirms tam strādāja kā preses fotogrāfs, tāpēc viņa radošajā darbā arī vizualitātei un attēla vēstījumam ir būtiska nozīme. Franks ir arī pirmais dokumentālists Latvijā, kurš pamazām sapludināja līdz tam skaidri nošķirtās scenārista un režisora funkciju robežas, līdz beidzot filmu titros sāka sevi dēvēt vienkārši par autoru – tas arī precīzi atbilst pasaulē pieņemtajam autorkino konceptam, kurā visbūtiskākā nozīme ir viena talantīga cilvēka redzējumam, nevis studiju sistēmā ierastajai darbu dalīšanai producenta vadībā.
Herca Franka scenārista karjera uzplauka jau 20. gadsimta 60. gadu sākumā, kad pēc viņa idejas, kas dzima no viena fotoattēla, tika uzņemta režisora Ivara Kraulīša (1937–2004) un operatora Ulda Brauna (1932–2017) īsfilma „Baltie zvani” (1961) – meistardarbs, kas arī iekļauts Latvijas kultūras kanonā un tiek uzskatīts par leģendārās Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pamatakmeni. 60. gadu otrajā pusē Hercs Franks debitēja arī kā dokumentālā kino režisors un kopš 70. gadu sākuma gandrīz katru gadu uzņēma pa filmai; lielākā daļa no tām ieņem paliekošu vietu Latvijas kino vēsturē. 87 gadus garajā mūžā Hercs Franks ir režisējis vairāk nekā 80 filmu. Mūža pēdējos gados viņš pārcēlās uz savu senču vēsturisko dzimteni Izraēlu, un režisora pēdējā filmā „Baiļu robeža” (2014), kuru pabeidza Krievijas režisore Marija Kravčenko, dokumentēta arī paša Herca Franka aiziešana.
Varbūt var apgalvot, ka „Vecāks par desmit minūtēm” ir pasaulē pazīstamākā Latvijas filma – pat vēl 40 gadus pēc filmas uzņemšanas tā tiek demonstrēta gan studentiem kinoskolās, gan dažādos starptautiskos festivālos kā lielisks „tīras domas” paraugs un arī īpašs tehnisks paņēmiens; pats režisors savulaik priecājās, ka filma tikusi iekļauta arī tādās festivālu programmās, kas demonstrē pasaules kino jaunākās tendences.
Filmas starptautiskās karjeras augstākā virsotne piedzīvota 2002. gadā, kad Kannu kinofestivālā tika pirmizrādīti divi īsfilmu cikli ar vienojošiem nosaukumiem „Vecāks par desmit minūtēm. Čells” (Ten Minutes Older: The Cello) un „Vecāks par desmit minūtēm. Trompete” (Ten Minutes Older: The Trumpet). Abos ciklos iekļauto filmu sižetu pamatā bija Herca Franka ģeniāli vienkāršā ideja – parādīt uz ekrāna desmit minūtes no reālās dzīves un novērtēt, cik daudz vai maz tās spēj izmainīt. Īpašu kultūrvēsturisku vērtību šai Kannu festivāla iecerei piešķir projektā piedalījušos režisoru vārdi – Žans Liks Godārs, Bernardo Bertoluči, Aki Kaurismeki, Ištvans Sabo, Vims Venderss, Džims Džārmušs un citi, kopā 15 pasaulslaveni režisori. Un viņu kopdarba titros bija lasāms veltījums Hercam Frankam un Jurim Podniekam.
Kristīne Matīsa
Filmu „Vecāks par 10 minūtēm” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.